6. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Tieslietu ministrija norāda, ka līdz 2009. gada 1. jūlijam Kriminālprocesa likuma 573. pantā bija ietverts tikai tā pirmajā daļā noteiktais regulējums. Kopš 2005. gada 1. oktobra, kad Kriminālprocesa likums stājās spēkā, Augstākās tiesas Senātā jau esot izveidojusies zināma prakse attiecībā uz to, kā tiek izlemts jautājums par nolēmuma pārbaudi kasācijas kārtībā. Apstrīdēto normu nepieciešamība tikusi pamatota ar to, ka tās precizē Kriminālprocesa likuma 573. panta piemērošanas kārtību atbilstoši Senāta praksei. Apstrīdēto normu mērķis esot nodrošināt lietu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazināt tiesas noslogotību un veidot stabilu tiesību sistēmu. To varot atzīt par Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Likumdevējam, ņemot vērā kasācijas instances būtību un publiski tiesisko interešu izšķirošo nozīmi šīs instances tiesas darbībā, esot iespēju robežās jāatbrīvo Augstākās tiesas Krimināllietu departaments no nepamatotu sūdzību izskatīšanas. Tieslietu ministrija uzskata, ka nebūtu samērīgi likt, lai jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemšanu izlemj Augstākā tiesa triju tiesnešu sastāvā, jo tas faktiski nozīmētu jau sākotnēju kasācijas sūdzības izskatīšanu pēc būtības. Apstrīdētās normas esot samērīgas un palīdzot nodrošināt pienācīgu Augstākās tiesas darbu. Tās veicinot kriminālprocesa efektivitāti un procesuālo ekonomiju un ļaujot Augstākās tiesas Krimināllietu departamentam izmantot resursus būtisku jautājumu izlemšanai. Tieslietu ministrija norāda, ka atteikums izskatīt lietu kasācijas kārtībā nevar tikt vērtēts kā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums, jo lietas izskatīšana divās instancēs atzīstama par pietiekamu tiesas pieejamības nodrošināšanu. Satversmes 92. panta pirmais teikums neliedzot noteikt, kādas lietas un ar kādiem nosacījumiem izskatāmas kasācijas kārtībā, un ietverot arī iespēju atvēlēt Augstākajai tiesai noteiktu rīcības brīvību, lai tā varētu izvērtēt konkrētu lietu izskatīšanas nepieciešamību. Tādējādi apstrīdētajās normās Augstākajai tiesai paredzētās tiesības atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu pašas par sevi nevarot tikt vērtētas kā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums. Kriminālprocesa likumā, Civilprocesa likumā, Administratīvā procesa likumā un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā kārtībā tiekot skatītas atšķirīgas lietas un vērtētas atšķirīgas tiesiskās attiecības. Tāpēc likumdevējam esot tiesības atšķirīgi regulēt arī dažādu tiesvedības procesu dalībnieku procesuālo tiesību apjomu.