2. Article

Pieteikumu iesniedzēja - Augstākā tiesa - vērsās Satversmes tiesā ar diviem pieteikumiem (pieteikumi Nr. 114/2017 un Nr. 115/2017), pēc kuriem 2017. gada 3. augustā tika ierosināta izskatāmā lieta. Augstākā tiesa lūdz atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam arī tiktāl, ciktāl tā attiecas uz lēmumu, ar kuru notiesātajam atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana. Augstākā tiesa norāda, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa tajos gadījumos, kad tiek skartas personas tiesības un likumiskās intereses, nodrošināt šai personai vismaz minimālas tiesības vērsties tiesā, tas ir, tiesības uz lietas izskatīšanu vismaz vienā instancē. Šādas tiesības varot liegt vienīgi izņēmuma gadījumos, kad iestāde attiecībā uz tai īpaši pakļautu personu pieņem iekšēju lēmumu un nav konstatējams būtisks cilvēktiesību ierobežojums Administratīvā procesa likuma 1. panta trešās daļas izpratnē, kā arī netiek skartas šīs personas tiesības un likumiskās intereses Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. Tā kā notiesāto tiesības pēc apjoma būtiski atšķiroties atkarībā no tiem noteiktā soda izciešanas režīma, tā maiņa soda progresīvās izpildes sistēmas ietvaros - gan soda izciešanas režīma pastiprināšana, gan mīkstināšana - pati par sevi ievērojami ietekmējot notiesātā tiesības uz privāto dzīvi. Soda izciešanas režīma mīkstināšanas gadījumā notiesātā tiesību uz privāto dzīvi apjoms būtiski paplašinoties. Tātad izvērtēšanas komisijas lēmumam par soda izciešanas režīma mīkstināšanu esot būtiska ietekme uz notiesātā cilvēktiesībām, savukārt atteikums šādu lēmumu pieņemt varot radīt būtisku notiesātā cilvēktiesību ierobežojumu. Uz Augstākās tiesas pieteikuma pamata ierosinātajā lietā Nr. 2016-12-01 Satversmes tiesa jau esot vērtējusi apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Minētajā lietā pieņemtajā spriedumā Satversmes tiesa atzinusi, ka soda izciešanas režīma maiņa, kuras rezultātā tiek ierobežotas notiesātā civilās tiesības, tostarp tiesības uz saziņu ar ģimeni un finansiālās tiesības, atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai ietilpst to jautājumu lokā, kuros noteikto ierobežojumu pārbaude ir nodrošināma tiesas procesā. Attiecīgi Satversmes tiesa esot atzinusi, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz lēmumu, ar kuru pastiprināts soda izciešanas režīms, ierobežo tādas notiesātā tiesības, kuru aizsardzība būtu nodrošināma taisnīgā tiesā. Augstākā tiesa uzskata, ka identiski secinājumi attiecināmi uz apstrīdēto normu arī tiktāl, ciktāl tā attiecas uz tādu lēmumu, ar kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana. Lēmums, ar kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana, pēc būtības aizskarot notiesātā tiesības uz privāto dzīvi tādā pašā apjomā kā lēmums par soda izciešanas režīma pastiprināšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot secinājusi, ka ne visos gadījumos, kad notiesātais prasa tam piešķirt papildu tiesības, var uzskatīt, ka pieprasīto tiesību aizsardzība būtu nodrošināma taisnīgā tiesā. Šāda aizsardzība neesot nodrošināma tad, ja notiesātajam atteikta tādu tiesību piešķiršana, kuras var uzskatīt par privilēģiju. Brīvības atņemšanas sodu progresīvās izpildes sistēma un attiecīgi katrā soda izciešanas režīma pakāpē paredzētais atšķirīgais notiesātā tiesību apjoms veidojot brīvības atņemšanas sodu izpildes pamatu, nevis paredzot privilēģiju piešķiršanu notiesātajiem. Soda izciešanas režīms tiekot mīkstināts, lai sasniegtu brīvības atņemšanas soda mērķi - soda diferencēšanu atbilstoši notiesātā personībai un resocializācijas pakāpei, lai veicinātu tālāku resocializāciju un veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas. Šāda sistēma pēc būtības atbilstot arī sabiedrības interesēm. Tātad tiesības, kuras notiesātajam tiek piešķirtas, mīkstinot soda izciešanas režīmu, neesot privilēģija. Līdz ar to atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam esot nepieciešams nodrošināt šo tiesību aizsardzību taisnīgā tiesā. Ieslodzījuma vietu pārvalde, kur notiesātais var apstrīdēt lēmumu, ar kuru viņam atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana, neatbilstot jēdzienam "tiesa" Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. Tātad apstrīdētā norma liedzot notiesātajam tiesības uz taisnīgu tiesu. Šis ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Tomēr sabiedrības ieguvums no šā ierobežojuma izpaužoties kā maznozīmīgs tiesu noslogojuma samazinājums, kas ļaujot ātrāk izskatīt citas lietas. Savukārt notiesātajam radītās nelabvēlīgās sekas esot tiesību uz taisnīgu tiesu liegums tādā situācijā, kurā tiek būtiski aizskartas viņa cilvēktiesības. Tādēļ apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot acīmredzami nesamērīgs.