5. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu Satversmes tiesa var izbeigt tiesvedību lietā līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu to izbeigt. Proti, pat ja pastāv šajā tiesību normā minētais apstāklis, atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams tiesvedību lietā turpināt, lai novērstu pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu vai būtisku valsts, sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējumu. Tātad izšķirošais apstāklis jeb iemesls tiesvedības izbeigšanai lietā ir tas, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, taču Satversmes tiesai, lemjot par iespēju izbeigt tiesvedību, ir jāpārliecinās, ka nepastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība tomēr būtu turpināma (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Līdz ar to, izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta otrās daļas 2. punktu, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai: 1) apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku; 2) nav tādu apstākļu, kuru dēļ tiesvedība lietā būtu turpināma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 3. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01 5. punktu).