10. Article

Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c., Assessor. jur., Dipl.-Pol. Egils Levits - norāda, ka viedokli par apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma samērīgumu jau ir izteicis Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 29. jūnija spriedumam lietā "Ždanoka pret Latviju" pievienotajās tiesneša atsevišķajās domās. 10.1. Izvērojot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes normām, nozīme esot pašaizsargājošās demokrātijas koncepcijas piemērošanai. Tās mērķis esot aizsargāt demokrātiju no tās ienaidniekiem, t. i., no politiskajiem spēkiem un personām, kuru mērķis ir likvidēt demokrātiju. Pašaizsargājošās demokrātijas koncepcija kā konkrēts Latvijas tautas uzdevums esot ietverta Satversmes ievadā, kas noteic, ka Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Demokrātisku valsts iekārtu raksturojot četri virsprincipi, proti: demokrātija, tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts un nacionāla valsts. Tādējādi pašaizsargājošās demokrātijas koncepcija aizsargājot valsts pamatus. Ņemot vērā Latvijas vēsturisko un arī aktuālo politisko un ģeopolitisko kontekstu, esot jāatzīst, ka Latvijā pašaizsargājošās demokrātijas koncepcija aptver ne tikai demokrātisko valsts iekārtu, bet arī pašu valsti, tās esību. Pašaizsargājošās demokrātijas koncepcija esot leģitīms tādu pasākumu mērķis, kurus valsts veic, lai aizsargātu savu demokrātisko iekārtu. Šī koncepcija leģitimējot valsti veikt arī pasākumus, kuri vērsti pret tādu mazākumu vai atsevišķām grupām un personām, kas vēlas, piedaloties demokrātiskā procesā, graut valsts pamatus - tās demokrātisko iekārtu vai pašu valsti. Veicot šos pasākumus, personas pamattiesības varot tikt ierobežotas, taču attiecīgajiem ierobežojumiem vajagot kalpot leģitīmam mērķim un būt samērīgiem ar šo leģitīmo mērķi. 10.2. Apstrīdētā norma ierobežojot to personu tiesības tikt ievēlētām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātbūtnes apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu. Šīs personas esot vērsušās vienlaikus gan pret Latvijas valsti, gan arī pret tās demokrātisko iekārtu. Tādējādi šīs personas esot pierādījušas savu naidīgo nostāju pret demokrātisko Latviju. Apstrīdētajā normā ietvertā pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojuma mērķi veidojot vairāki cieši saistīti elementi. Proti, apstrīdētā norma nepieļaujot to, ka minētās personas varētu izmantot demokrātijas doto iespēju piedalīties vēlēšanās un tikt ievēlētām, lai pēc tam mēģinātu graut valsti un demokrātiju. Tāpat apstrīdētā norma nepieļaujot to, ka šo personu līdzdalība vēlēšanās un varbūtība, ka tās tiks ievēlētas, morāli diskreditētu Latvijas demokrātiju. Šīs personas ar savu rīcību esot pierādījušas, ka tās neatbilst demokrātijas morālā minimuma standartiem. Turklāt, tā kā šīs personas jau esot apliecinājušas savu nelojalitāti Latvijas valstij un demokrātijai, sabiedrībā nerodoties pārliecība, ka uz tām kā vēlētām valsts amatpersonām var paļauties un ka nākotnē iespējamā kritiskā jeb krīzes situācijā tās nešaubīgi iestāsies par Latvijas valsts pamatiem. Papildus iepriekš minētajam apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot arī politiska sankcija par vēršanos pret Latvijas valsti un demokrātiju. Proti, tas esot likuma formā ietverts sabiedrisks nosodījums, kas nepieciešams arī tādēļ, lai uzskatāmi apliecinātu to, ka Latvijas sabiedrība kā politiska kopiena nav neitrāla, bet gan iestājas par savu valsti un demokrātiju, un lai tādā veidā stiprinātu sabiedrības valstisko un demokrātisko apziņu. Visi šie elementi kopumā un katrs atsevišķi esot pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis pašaizsargājošās demokrātijas koncepcijas izpratnē. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nepastāvot citi līdzekļi, kas personas pamattiesības aizskartu mazāk, bet leģitīmo mērķi ļautu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Neesot pamata uzskatīt, ka objektīvie apstākļi, sabiedrības vērtības un uztvere būtu tiktāl mainījušies, ka apstrīdētā norma būtu zaudējusi savu jēgu. Tāpat neesot pareizi uzskatīt, ka ierobežojuma nepieciešamība laikā gaitā zaudē savu aktualitāti. Valstiskajam un demokrātiskajam pasaules uzskatam sabiedrībā nostiprinoties, aktīva vēršanās pret Latvijas valsti un demokrātiju kļūstot vēl vairāk nepieņemama un nosodāma nekā agrāk. Tieši stabila un nobriedusi demokrātija vēl vairāk nekā nenobriedusi, savos vērtējumos vēl nedroša demokrātija esot gatava nosodīt šāda veida nelojalitāti pret valsti un demokrātisko valsts iekārtu. Esot jāņem vērā arī tas, ka valstiskā un demokrātiskā apziņa Latvijas sabiedrībā vēl nav pietiekami nostiprinājusies. Apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma atcelšana nevis stiprinātu, bet gan vājinātu valsti un demokrātiju. Turklāt likumdevējs apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nepieciešamību esot vairākkārt pārskatījis, bet pārskatīšana neuzliekot valstij pienākumu pēc zināma laika nonākt pie noteikta rezultāta. 10.3. Ar apstrīdēto normu noteiktais pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums personām, kuras vērsušās pret Latvijas valsti un tās demokrātisko iekārtu, esot noteikts uz mūžu. Turklāt neesot paredzēts mehānisms, kas ļautu katru gadījumu izvērtēt individuāli. Piemērojot Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija spriedumā lietā Nr. 2005-13-0106 izteiktās atziņas, esot iespējams izvērtēt apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma samērīgumu attiecībā uz konkrēto personu.