12. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas asociētais profesors Dr. sc. pol. Ivars Ījabs - norāda, ka apstrīdētā norma esot "pašaizsargājošās demokrātijas" instruments, ar kuru demokrātiskais režīms vēršas pret sev naidīgu, antidemokrātisku spēku ietekmes pieaugumu politiskajā procesā. 12.1. Pēc iespējas plašāka pilsoņu iesaiste demokrātiskajā procesā esot svarīgs demokrātijas kritērijs. Tādēļ jebkuram aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumam vajagot būt pamatotam un izsvērtam un priekšroka dodama plašākai, nevis šaurākai vēlētāju un ievēlamo loka noteikšanai. Tomēr ne visi principi, kas raksturo pilnvērtīgu demokrātiju, esot attiecināmi uz šāda režīma tapšanu. Nolūkā nodrošināt demokrātijas ilgtspēju tikmēr, kamēr notiek pāreja no autoritāra režīma uz demokrātisku režīmu, šo principu darbību varot ierobežot. Viens no instrumentiem "pārejas taisnīguma" nodrošināšanai esot personas politisko tiesību ierobežojumi, proti, aizliegums ieņemt noteiktus amatus - gan vēlētus politiskos amatus, gan nevēlētus administratīvos amatus. Šādus vai līdzīgus ierobežojumus komunistiskā režīma amatpersonām esot noteikušas visas Centrāleiropas postkomunistiskās valstis, tostarp arī Baltijas valstis. 12.2. Mūsdienu politikas zinātnē esot akceptēts uzskats, ka laiks nebūt nav nedz vienīgais, nedz nozīmīgākais demokrātisko režīmu stabilizējošais faktors. Arī valsts dalība demokrātisko valstu organizācijās pati par sevi negarantējot šīs valsts demokrātiskā režīma stabilitāti. Tādēļ Latvijas integrācija Eiropas Savienībā varot tikt uzskatīta par svarīgu netiešu apliecinājumu Latvijas demokrātijas stabilitātei, bet tiešā veidā nebūt to neapliecinot. Vairāki autoritatīvākie demokrātijas pētniecības indeksi pēc dažādu indikatoru analīzes rezultātiem esot atzinuši Latviju par funkcionējošu demokrātiju. Pētnieciskā organizācija "Freedom House", kas veicot ikgadēju demokrātijas un cilvēktiesību monitoringu pasaules mērogā, atzīstot Latviju par brīvu valsti un brīvības, kā arī pilsonisko un politisko tiesību ziņā Latvijai piešķīrusi 87 no iespējamiem 100 punktiem. Savukārt Bertelsmana fonda Transformācijas indekss, kas vērtējot pārejas sabiedrības, ar 8,75 punktiem no iespējamiem 10 punktiem Latviju raksturojot kā "demokrātiju konsolidācijas procesā". Līdzīgi arī Economist Intelligence Unit veidotais demokrātijas indekss Latviju raksturojot kā "demokrātiju ar trūkumiem". Lai arī demokrātijas pētnieki caurmērā esot vienisprātis, ka Latvija ir pilnvērtīga demokrātiska valsts, nozīme esot arī pašas Latvijas sabiedrības demokratizācijas pakāpei un politiskajai kultūrai - attieksmei pret demokrātiju un demokrātisko vērtību izplatībai. Šajā aspektā Latvijas demokrātija neesot uzskatāma par pilnīgi stabilu. Proti, ievērojamā Latvijas sabiedrības daļā joprojām esot manāma nostalģija pēc autoritārā padomju režīma. Piemēram, saskaņā ar Sociālās atmiņas pētniecības centra 2017. gada datiem gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju nedemokrātisko padomju laiku Latvijas vēsturē vērtējot kā "ļoti labu" vai "drīzāk labu". Tādēļ neesot pamata uzskatīt, ka Latvijas demokrātija pēdējo piecpadsmit gadu laikā būtu pietiekami nostabilizējusies, lai varētu atteikties no apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma. Turklāt visdrošākais kritērijs demokrātijas "pietiekamas stabilitātes" noteikšanai esot paša demokrātiskā likumdevēja griba. Likumdevējs apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nepieciešamību esot vairākkārt pārskatījis un katrreiz secinājis, ka tas ir saglabājams. Secinājumu daļa