13. Article

Izskatāmajā lietā apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām Satversmes tiesā tiek vērtēta jau trešo reizi. Spriedumā lietā Nr. 2000-03-01 Satversmes tiesa ir vērtējusi apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 89. un 101. pantam, Konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pantam, savukārt spriedumā lietā Nr. 2005-13-0106 - tās atbilstību Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmo daļu tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja tiek konstatēts, ka pieteikums iesniegts par jau izspriestu prasījumu. Atbilstoši Satversmes tiesas praksei procesuāla rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu un 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10. punktu). Lai izlemtu procesuāla rakstura jautājumus, Satversmes tiesa visupirms noskaidros apstrīdētās normas saturu. 13.1. Apstrīdētā norma noteic, ka par kandidātiem nevar pieteikt un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās. Apstrīdētās norma kopš tās pieņemšanas 1995. gada 25. maijā pēc būtības joprojām ir spēkā tās sākotnējā redakcijā, lai gan tājā ir veikti nenozīmīgi redakcionāli grozījumi. No apstrīdētās normas teksta izriet, ka tajā noteiktais aizliegums personai tikt pieteiktai par deputāta kandidātu un ievēlētai Saeimā ir saistīts ar attiecīgās personas darbību kādā no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām pēc 1991. gada 13. janvāra. Ar Augstākās padomes 1991. gada 23. augusta lēmumu "Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību" LKP darbība atzīta par antikonstitucionālu. Minētajā lēmumā norādīts, ka LKP Centrālā komiteja ir kļuvusi par antidemokrātiskos spēkus konsolidējošo, koordinējošo un vadošo centru, kura mērķis ir destabilizēt situāciju, izjaukt neatkarības un demokrātijas procesu, gāzt Latvijā likumīgo varu un atjaunot totalitārismu. Savukārt ar Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lēmumu "Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu" tika apturēta LKP, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālās frontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara un darba veterānu organizācijas un Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības darbība. Ar Augstākās padomes 1991. gada 10. septembra lēmumu "Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības izbeigšanu" kā antikonstitucionāla tika izbeigta LKP, Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālās frontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara un darba veterānu organizācijas, kā arī šo organizāciju koalīcijas - Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komitejas - darbība. Pēc Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas tika atjaunota to Satversmes pantu darbība, kuri nosaka valsts konstitucionāli tiesisko pamatu. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka apstrīdētajā normā minēto organizāciju darbības mērķi pēc 1991. gada 13. janvāra bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu. Darbošanās šajās organizācijās bija vērsta pret Latvijas Republikas neatkarību un demokrātiju. Noskaidrojot apstrīdētajā normā ietvertā vārda "darboties" saturu, Satversmes tiesa atzinusi, ka tas nozīmē ilgāku laiku aktīvi piedalīties noteiktu darbību veikšanā. Satversmes tiesa secinājusi arī to, ka formāla piederība pie apstrīdētajā normā minētajām organizācijām nevar būt par iemeslu tam, lai personu nedrīkstētu pieteikt par deputāta kandidātu un ievēlēt Saeimā. Līdz ar to 2000. gadā Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir vērsta pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 4. un 6. punktu). 13.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka apstrīdētās normas mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību. Apstrīdētā norma ir vērsta pret personām, kuras ar aktīvu rīcību mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu un līdz ar to vērsušās pret Satversmes 1. pantu (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 6. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka apstrīdētās normas mērķis ir aizsargāt demokrātiskā procesa integritāti, nevis sodīt tos, kuri bija aktīvi darbojušies tajā minētajās organizācijās. Likumdevēju nepārprotami motivējusi drīzāk prevencija, nevis sods (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju", pieteikums Nr. 58278/00, 122. punktu). Tādējādi likumdevēja nolūks, pieņemot apstrīdēto normu, bija liegt personai tiesības kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētai Saeimā ne tikai tādēļ, ka attiecīgā persona pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, bet arī tādēļ, ka persona, darbojoties minētajās organizācijās, apdraudējusi atjaunoto Latvijas valsts neatkarību un demokrātisko iekārtu. Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdētās normas saturs patlaban, 2018. gadā, proti, tas jāvērtē laikā. Tādējādi tiesai jāvērtē, vai joprojām spēkā ir tāds apstrīdētās normas saturs, kāds šajā normā tika ielikts tās pieņemšanas brīdī, vai arī apstrīdētās normas saturs ir atklājams, analizējot to, kā laika gaitā mainījušies apstākļi, kas būtu jāņem vērā šīs tiesību normas interpretācijā. Tiesību zinātnē ir norādīts, ka laika gaitā tiesību norma sāk dzīvot arvien patstāvīgāku dzīvi un attālinās no sava radītāja priekšstatiem. Tāpēc tiesību normas mērķis un jēga jātulko kontekstā ar pastāvīgi mainīgo reālo dzīvi un sabiedrības attīstību (sk.: Meļķisis E. Latvijas tiesiskās sistēmas ceļš uz demokrātisku tiesisku valsti. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 191.-192., 244. lpp.). Interpretējot tiesību normu, ir jāvērtē ne tikai tās teksts, kāds tas bija šīs normas pieņemšanas brīdī, bet arī tiesību normas dzīve pēc tās pieņemšanas (sk.: Dvorkin R. Law's Empire. London: Fontana, 1991, p. 348). Proti, tiesību normas saturs nav sastindzis, jo ikviena sabiedrība turpina attīstīties un līdz ar to atbilstoši evolucionē arī tās tiesību sistēma. Tādējādi tiesību normas saturu nosaka arī tie procesi, kas notikuši pēc normas pieņemšanas. Tāpēc Satversmes tiesa apstrīdēto normu interpretēs, ievērojot tās objektīvo mērķi patlaban, 2018. gadā, un ņemot vērā Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts pašreizējo attīstību. 13.3. Vērtējot to, kā attīstījusies Latvijas tiesību sistēma, Satversmes tiesa ņem vērā, ka dažādi ierobežojumi attiecībā uz piedalīšanos valsts darbā personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, ir ietverti arī citos likumos. Piemēram, Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma 3. panta 6. punktā ir noteikts, ka šādu personu nevar ievēlēt Valsts prezidenta amatā. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 12. pantam par Ministru kabineta locekli (Ministru prezidentu vai ministru) nevar izvirzīt un apstiprināt personu, kuru saskaņā ar apstrīdēto normu nevar pieteikt par Saeimas deputāta kandidātu un ievēlēt Saeimā. Tāpat persona, kura pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 18. panta otrās daļas 10. punktu nevar būt valsts drošības iestāžu amatpersona vai darbinieks. Valsts ir noteikusi arī to, ka personas, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, netiek uzņemtas Latvijas pilsonībā (sk. Pilsonības likuma 11. panta pirmās daļas 6. punktu). Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts principu aizsardzībai tiesību sistēmā ir paredzēti arī citi līdzekļi. Piemēram, Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 4.1 pantā ir noteikts aizliegums publiska pasākuma norises laikā izmantot, arī stilizētā veidā, bijušās PSRS, bijušo PSRS republiku un nacistiskās Vācijas karogus, ģerboņus un himnas, nacistisko svastiku, SS zīmes un padomju simbolus - sirpi un āmuru līdz ar piecstaru zvaigzni, izņemot gadījumus, kad to izmantošanas mērķis nav saistīts ar totalitāro režīmu slavināšanu vai izdarīto noziedzīgo nodarījumu attaisnošanu. Viens no instrumentiem, ar kura palīdzību valsts aizsargā savu demokrātisko iekārtu, ir arī Krimināllikuma normās paredzētā kriminālatbildība par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsti. Piemēram, Krimināllikuma 80. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Satversmē neparedzētā veidā. Tāpat Krimināllikuma 80.1 pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apvienošanos organizētā grupā ar mērķi veikt pret Latvijas Republiku vērstu darbību. Savukārt Krimināllikuma 81. pantā ir noteikts, ka persona saucama pie kriminālatbildības par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Satversmē neparedzētā veidā vai par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu. Satversmes tiesa norāda, ka "Latvijas situācijā jāņem vērā gan demokrātiskās iekārtas atjaunošana pēc nedemokrātiska (totalitāra) režīma, gan valsts, kura bija okupēta, atjaunošanas aspekts" (sk.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša E. Levita atsevišķās domas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 7. jūnija spriedums lietā "Ždanoka pret Latviju", pieteikums Nr. 58278/00). Piecdesmit gadus ilgā okupācija ir atstājusi tādas tālejošas sekas Latvijas sabiedrībā, kuras ietekmē demokrātijas ilgtspēju arī šobrīd. Būtiska daļa sabiedrības joprojām ir atvērta totalitārām idejām un pozitīvi vērtē PSRS okupācijas periodu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 91. lp.). Latvijas sabiedrībā joprojām nav noslēdzies totalitārā režīma politikas un okupācijas seku izvērtēšanas process. Šis process, kā apliecina līdzīga citu valstu pieredze, ir ilgstošs (sk.: Boven T. C. van. Study Concerning the Right to Restitution, Compensation and Rehabilitation for Victims of Gross Violations of Human Rights and Fundamental Freedoms: Final report. UN Sub-Commission on the Promotion and Protection of Human Rights, 2 July 1993). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir viens no pašaizsargājošās demokrātijas instrumentiem, ar kura palīdzību demokrātiska tiesiska valsts aizsargā tās konstitucionālos orgānus un valsts drošības iestādes no personām, kuras ar savu rīcību apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Kā norāda pieaicinātā persona I. Ījabs, tas it īpaši attiecas uz pārejas posmu, kad nolūkā nodrošināt demokrātijas ilgtspēju valstij var būt nepieciešams veikt īpašus pasākumus sevis aizsargāšanai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 89. lp.). Tādēļ jo īpaši valstī, kurā demokrātijas tradīcijas vēl nav pilnīgi nostiprinājušās, var būt nepieciešams novērst tādas personas, kura pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, rīcību pret Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem, pat ja tā nesasniedz tādu apdraudējuma pakāpi, lai būtu kvalificējama atbilstoši Krimināllikumā ietverto pret valsti vērsto noziedzīgo nodarījumu sastāviem. Demokrātiska tiesiska valsts ir tiesīga prasīt, lai personas, kuras ieņem valsts amatus, būtu lojālas valstij un jo īpaši konstitucionālajiem principiem, uz kuriem tā balstīta (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 18. novembra lēmuma "Spūlis un Vaškevičs pret Latviju", pieteikumi Nr. 2631/10 un Nr. 12253/10, 42. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas mērķis ir aplūkojams plašāk - tā objektīvajā nozīmē, kas sevī ietver Latvijas valsts neatkarības, kā arī no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas izrietošo un Satversmē ietverto Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts principu aizsardzību no personām, kuras, darbojoties konstitucionālos orgānos un drošības iestādēs, tos apdraud. Apstrīdētajā normā ietvertais jēdziens "darboties" nozīmē rīcību, kas ir pretēja šim normas mērķim. 13.4. Ievērojot iepriekšminēto, apstrīdētā norma interpretējama tādējādi, ka tā liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Kā pret Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem vērsta rīcība var tikt vērtēta citstarp, bet ne tikai Latvijas kā neatkarīgas valsts noliegšana, vēršanās pret tās demokrātisko iekārtu, starptautisku noziegumu atbalstīšana.