15. Article

Izskatāmā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu un sestās daļas 1. punktu konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 9. punktu). Satversmes tiesas kolēģija, izskatot iesniegto konstitucionālo sūdzību un lemjot par lietas ierosināšanu, vērtē konstitucionālās sūdzības atbilstību Satversmes tiesas likuma prasībām, citstarp pārliecinās, vai pieteikuma iesniedzējs ir pamatojis savu pamattiesību aizskārumu. Savukārt tiesa lietas izskatīšanas gaitā pārbauda to, vai aizskārums pastāv, ņemot vērā lietā apkopotos materiālus un viedokļus (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 21.2. punktu). Ņemot vērā minēto, pirms tiek izvērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1., 9. un 91. pantam, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma, ņemot vērā tās saturu, aizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmē noteiktās pamattiesības. Parasti konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī personas pamattiesības jau ir aizskartas un tiek konstatēts pastāvošs personas pamattiesību aizskārums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu). Tomēr, kā norādīts tiesību doktrīnā, esoša aizskāruma konstatēšana un ievērošana kā viena no aizskāruma sastāvdaļām nav absolūta. It īpaši Latvijas konstitucionālās sūdzības modelī, kas pieļauj vēršanos vienīgi pret normatīvu aktu vai tā normu, nevis individuālu tiesību aktu, ir iespējamas atkāpes no esoša aizskāruma prasības (sk.: Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 161. lpp.). Ir iespējamas arī tādas situācijas, kad personas pamattiesību aizskārums vēl tikai varētu rasties kaut kad nākotnē, proti, varētu tikt konstatēts nākotnē sagaidāms vai potenciāls aizskārums. Nākotnē sagaidāmā aizskāruma gadījumā ir skaidri redzams, ka tas personai agrāk vai vēlāk, bet noteikti radīsies. Savukārt potenciālā aizskāruma gadījumā ir iespējams saskatīt vienīgi varbūtību, ka aizskārums konkrētajai personai radīsies, taču tikpat liela ir varbūtība, ka apstrīdētā norma šo personu neietekmēs. Potenciāls pamattiesību aizskārums var būt pamats lietas ierosināšanai un izskatīšanai pēc būtības tikai tādos gadījumos, kad likumā paredzētās nelabvēlīgās sekas, kas personai iestātos tiesību normas piemērošanas gadījumā, būtu ar īpaši negatīvu raksturu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 23. un 23.2. punktu). Apstrīdētā norma liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Kā izriet no lietas materiāliem, ar tiesas spriedumu konstatēts fakts, ka Pieteikuma iesniedzēja pēc 1991. gada 13. janvāra ir darbojusies LKP (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-15. lp.). Tātad Pieteikuma iesniedzēja ietilpst apstrīdētās normas tvērumā, proti, Pieteikuma iesniedzēja ar Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu jau ir tikusi svītrota no Saeimas vēlēšanām iesniegta kandidātu saraksta (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju", pieteikums Nr. 58278/00, 49. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja vēlas kandidēt 13. Saeimas vēlēšanās. Viņa lūgusi Centrālo vēlēšanu komisiju sniegt skaidrojumu par to, vai viņa var tikt pieteikta par kandidāti Saeimas vēlēšanām. Centrālā vēlēšanu komisija 2017. gada 4. augusta uzziņā Pieteikuma iesniedzējai norādījusi, ka saskaņā ar apstrīdēto normu viņa nav tiesīga pieteikt savu kandidatūru Saeimas vēlēšanām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10.-15. lp.). Ja Pieteikuma iesniedzēja tiktu pieteikta par kandidāti Saeimas vēlēšanām, piemērojot apstrīdēto normu atbilstoši šā sprieduma 13.4. punktā atklātajam tās saturam, tiktu vērtēts arī tas, vai Pieteikuma iesniedzēja vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Iespējams, ka šādā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja varētu kandidēt Saeimas vēlēšanās, bet tikpat lielā mērā iespējams arī tas, ka viņas tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās tiktu ierobežotas. Aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās nozīmētu Pieteikuma iesniedzējai būtisku un neatgriezenisku seku iestāšanos. Proti, viņa nevarētu kandidēt 13. Saeimas vēlēšanās. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesības kandidēt vēlēšanās demokrātiskā valstī ir atzīstamas par ārkārtīgi būtiskām personas tiesībām (sal.: Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punkts). Tādēļ Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību norma, kuras piemērošanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējai var rasties būtiskas un neatgriezeniskas sekas, atbilst Satversmei. Izskatāmajā lietā, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, nav lietderīgi gaidīt, vai un kad personas pamattiesības tiks aizskartas, proti, Pieteikuma iesniedzējai tiks liegts kandidēt Saeimas vēlēšanās, un tikai pēc tam vērtēt apstrīdētās normas satversmību. Satversmes tiesas praksē ir izteikta arī šāda atziņa: lai indivīdam Satversmē garantētās tiesības varētu tikt efektīvi aizsargātas, Satversmes tiesai jāizvērtē to patiesā īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu). Turklāt Satversmes tiesa atzinusi, ka jebkādu šaubu gadījumā attiecībā uz iespējām izbeigt tiesvedību tiesai ex officio ir pienākums izskatīt lietu pēc būtības un sniegt iespējami plašāku izvērtējumu tam, vai nav pārkāptas pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 10. punktu). Līdz ar to tiesvedība lietā turpināma, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1., 9. un 91. pantam.