17. Article

Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Viens no elementiem, kas raksturo demokrātisku valsts iekārtu, ir brīvas vēlēšanas. Latvijā kā demokrātiskā valstī jābūt noteiktai tādai tiesiskajai kārtībai, kas dod iespēju suverēnās varas nesējam - tautai - paust savu gribu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka vēlēšanu tiesības ir vienas no pašām svarīgākajām politiskajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu daļu). Politisko tiesību mērķis ir nodrošināt personas tiesības piedalīties demokrātiskas valsts pārvaldībā, tādējādi ietekmējot politiskos procesus valstī. Satversmes 6. pants noteic, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Jēdziens "vispārīgas vēlēšanas" nozīmē, ka ikvienam pilsonim ir tiesības vēlēt un tiesības kandidēt vēlēšanās (sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu daļa). Valstij ir pienākums ne tikai garantēt ikvienam pilsonim formālas tiesības piedalīties, bet arī radīt priekšnoteikumus tam, lai pilsonis varētu piedalīties valsts darbībā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-24-03 13. punktu). Satversmes tiesa jau norādījusi, ka valstij ir liela izvēles brīvība vēlēšanu tiesību īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu daļu). Tas nozīmē, ka likumdevējam ir rīcības brīvība regulēt Saeimas deputātu ievēlēšanas kārtību. Satversmes 9. pants nosaka: "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu". Tātad jau pati Satversme paredz ierobežojumus personas tiesībām kandidēt vēlēšanās un tie ir saistīti ar personas pilntiesīgumu un vecumu. Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās konkretizējamas kopsakarā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums (sal.: Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punkts). Satversmes 101. panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Tādējādi jebkuri ierobežojumi un nosacījumi, kas reglamentē piedalīšanos valsts vai pašvaldību darbā, ir nosakāmi likumā. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumdevēja kompetencē ir noteikt to, kas uzskatāms par "pilntiesīgu pilsoni" šā panta izpratnē (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 13.2. punktu). Līdz ar to Satversmē lietotais jēdziens "pilntiesīgs pilsonis" jāskata kopsakarā ar Saeimas vēlēšanu likumu. 17.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Valsts pienākums pildīt starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā citstarp ir ietverts Satversmes 89. pantā, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 9.1. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes 1. un 9. pants ir vērtējami kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 3. pantu, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-45-01 9. punkts). Konvencijas Pirmā protokola 3. pants noteic, ka Konvencijas dalībvalstis apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 3. pants netieši paredz personas tiesības, tostarp tiesības vēlēt un tiesības kandidēt vēlēšanās. Tomēr, ievērojot to, ka katras valsts vēsturiskie un politiskie apstākļi ir atšķirīgi, valstīm ir plaša rīcības brīvība paredzēt noteikumus attiecībā uz parlamenta locekļa statusu, tostarp noteikt arī kritērijus, kuriem neatbilstošas personas nevar tikt ievēlētas. Turklāt personas tiesību kandidēt vēlēšanās izmantošanai valsts var noteikt papildu kritērijus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1987. gada 2. marta sprieduma lietā "Mathieu-Mohin and Clerfagt v. Belgium", pieteikums Nr. 9267/81, 54. punktu un 2002. gada 9. aprīļa sprieduma lietā "Podkolzina pret Latviju", pieteikums Nr. 46726/99, 34. punktu). Tādējādi likumdevējs ir tiesīgs konkrētā formā, proti, ar likumu, noteikt kārtību, kādā persona var īstenot tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās, un tostarp noteikt arī ierobežojumus šo tiesību īstenošanai. Tomēr, nosakot šādus ierobežojumus, likumdevējam jāievēro Satversmes normas un citi vispārējie tiesību principi, tostarp samērīguma princips un vienlīdzības princips. 17.2. Apstrīdētā norma liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās.