20. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu). Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2000-03-01 un spriedumā lietā Nr. 2005-13-0106 secināja, ka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskās valsts iekārtas, nacionālās drošības un Latvijas teritoriālās vienotības aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 6. punktu un 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 16. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka personas tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojums ir savienojams ar Konvencijas vispārīgajiem mērķiem - valsts neatkarības, demokrātiskās kārtības un valsts drošības aizsardzība (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju", pieteikums Nr. 58278/00, 118. punktu). Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumam vēl joprojām ir leģitīms mērķis - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība (sk. lietas materiālu 1. sēj. 32.-33. lp.). Tam, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, piekrīt arī pieaicinātās personas Tieslietu ministrija, tiesībsargs, Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs un E. Levits (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70., 74.-75., 83.-85., 113.-115. lp.). Turpretim Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka līdz ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā pamattiesību ierobežojumam vairs neesot leģitīma mērķa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.-5. lp.). 20.1. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2000-03-01 secināja, ka apstrīdētajā normā minēto organizāciju darbības mērķi bija saistīti ar atjaunotās demokrātiskās iekārtas graušanu. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu no personām, kuras mēģinājušas to graut un tādējādi ar savu darbību ir pierādījušas, ka nav lojālas Latvijas valstij (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 6. punktu). Savukārt spriedumā lietā Nr. 2005-13-0106 Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts ne tikai uz pagātni, bet arī uz nākotni (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 16.3. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka jebkuri vēlēšanu tiesību ierobežojumi vērtējami valsts demokrātiskās attīstības kontekstā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1987. gada 2. marta sprieduma lietā "Mathieu-Mohin and Clerfagt v. Belgium" pieteikums Nr. 9267/81, 54. punktu un 2002. gada 9. aprīļa sprieduma lietā "Podkolzina pret Latviju", pieteikums Nr. 46726/99, 33. punktu). Tādēļ izskatāmajā lietā tas, vai pamattiesību ierobežojumam vēl joprojām ir leģitīms mērķis, Satversmes tiesai jāvērtē, ievērojot pašreizējo sabiedrības un valsts demokrātiskās attīstības pakāpi. 20.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi: nav izslēdzama iespējamība, ka persona vai personu grupa atsauksies uz Konvencijā vai tās protokolos nostiprinātajām tiesībām, lai iegūtu "tiesības" uz rīcību, kas praksē nozīmētu tādas darbības, kuru mērķis ir Konvencijā noteikto tiesību vai brīvību graušana; jebkāda šāda graujoša darbība varētu darīt galu demokrātijai. Tieši šīs bažas lika Konvencijas autoriem iekļaut tajā 17. pantu, kas nosaka: "Nekas no šajā Konvencijā minētā nevar tikt iztulkots kā jebkādas valsts, grupas vai personas jebkādas tiesības iesaistīties jebkurā darbībā vai veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt jebkuras no šeit minētajām tiesībām un brīvībām vai ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts šajā Konvencijā." To ievērojot, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka nevienam nevajadzētu ļaut balstīties uz Konvencijas noteikumiem, lai vājinātu vai iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju", pieteikums Nr. 58278/00, 99. punktu). Demokrātija, ilgtspēja un cieņa pret cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām ir savstarpēji saistītas un cita citu pastiprinošas vērtības (sk.: Vīnes deklarācija un rīcības programma. Pasaules cilvēktiesību konference, Vīne, 1993, 8. punkts). Personas tiesību un brīvību efektīva īstenošana vislabāk ir iespējama demokrātijas apstākļos. Tomēr personas tiesību īstenošana nedrīkst tikt vērsta pret valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau ir atzinusi, ka valstij, lai garantētu savas demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, var būt nepieciešams veikt īpašus pašaizsardzības pasākumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju", pieteikums Nr. 58278/00, 100. punktu). Satversmes ievada pirmā rindkopa noteic, ka "Latvijas valsts ir izveidota, [..] lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību". Lai to garantētu, Latvijas tautai ir jāaizsargā sava suverenitāte, Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās vienotība un demokrātiskā valsts iekārta (sk. Satversmes ievada ceturtās rindkopas otro teikumu). E. Levits norāda, ka, ņemot vērā Latvijas vēsturisko un arī aktuālo politisko un ģeopolitisko kontekstu, jāatzīst: apstrīdētajā normā ietvertais tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojums kalpo tam, lai aizsargātu valsti un tās demokrātiju pašaizsargājošās demokrātijas principa izpratnē. Arī I. Ījabs atzīst, ka apstrīdētā norma ir pašaizsargājošās demokrātijas instruments (sk. lietas materiālu 2. sēj. 92., 109. un 115. lp.).