23. Article

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, alternatīvs līdzeklis būtu tas, ka ziņas par kandidātu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" tiktu publicētas līdz ar informatīvu piezīmi par personas darbību LKP (sk. lietas materiālu 1. sēj. 6. lp.). Turpretim Saeima norāda, ka citu, saudzējošāku, alternatīvu līdzekļu neesot. Informatīva piezīme par personas dalību LKP vai citās apstrīdētajā normā minētajās organizācijās neļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Lai gan demokrātiskā sabiedrībā pastāv pieņēmums, ka vēlētājs, kuram ir pieejama pilnīga un atklāta informācija par vēlēšanām pieteikto kandidātu, var pats izdarīt attiecīgu izvēli, šis pieņēmums neizslēdzot to, ka valsts ir tiesīga noteikt ierobežojumus personas iespējām kandidēt Saeimas vēlēšanās (sk. lietas materiālu 1. sēj. 33.-34. lp.). Tam, ka ar Pieteikuma iesniedzējas norādīto alternatīvo līdzekli leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē, piekrīt arī Tieslietu ministrija un E. Levits (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70. un 116. lp.). Satversmes tiesa jau secinājusi, ka vēlēšanu kārtība ir cieši saistīta ar katras valsts vēsturisko attīstību, uzbūvi, politisko situāciju un virkni citu faktoru (sal.: Satversmes tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma lietā Nr. 2014-03-01 23. punkts). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums jāizvērtē, ievērojot valsts plašo rīcības brīvību šādu ierobežojumu noteikšanā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju", pieteikums Nr. 58278/00, 115. punktu). Tādēļ Satversmes tiesai, apsverot to, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāievēro, ka valstij ir plaša rīcības brīvība savas vēlēšanu sistēmas organizēšanā. Saeima un lietā pieaicinātās personas, pamatojot to, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītais līdzeklis nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē, uzsver, ka jāņem vērā Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstības vēsture un politiskā situācija. Pašreizējos politiskajos apstākļos šis līdzeklis neesot uzskatāms par alternatīvu tam, ko izraudzījies likumdevējs. Satversmes tiesa uzskata: lai arī Latvija ir Eiropas Savienības, NATO, Eiropas Padomes, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un citu organizāciju dalībvalsts, tomēr šis apstāklis pats par sevi vēl neizslēdz iespējamos Latvijas valsts apdraudējumus. I. Ījabs uzsver, ka Latvijas integrācija Eiropas Savienībā var tikt uzskatīta par svarīgu netiešu apliecinājumu Latvijas demokrātijas stabilitātei, bet tiešā veidā nebūt to neapliecina. Arī laiks, kas pagājis kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, neesot vienīgais un nozīmīgākais demokrātisko režīmu stabilizējošais faktors (sk. lietas materiālu 2. sēj. 89.-91. lp.). Drošības policija norāda, ka Latvijas valsts demokratizācijas pakāpe laika gaitā ir paaugstinājusies, tomēr par pietiekamas stabilitātes mērauklu nevar uzskatīt Latvijas dalību noteiktās starptautiskajās organizācijās vai to, cik ilgi Latvija ir to sastāvā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 84.-85. lp.). Analizējot politisko situāciju valstī, kā arī visā Eiropā, Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs norāda uz iespējamiem apdraudējumiem, ko Latvijas valstij, tās demokrātiskajai iekārtai un drošībai varētu radīt apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma atcelšana (sk. lietas materiālu 2. sēj. 82.-85. lp.). Turklāt, kā jau tika norādīts iepriekš, Latvijas sabiedrībā demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par pašsaprotamu. Apstrīdētā norma ir viens no instrumentiem, kas šobrīd nodrošina Latvijas valsts neatkarības un demokrātiskas tiesiskas valsts principu aizsardzību. Valsts, sargājot savu demokrātisko iekārtu, ir tiesīga pastāvīgi vērtēt tās apdraudējuma pakāpi un lemt par ierobežojuma turpmāku saglabāšanu. Ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir nolēmis, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums vēl joprojām ir nepieciešams, tad par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt regulējumu, kas ļautu attiecīgajai personai kandidēt Saeimas vēlēšanās un pieprasītu vienīgi norādi par tās dalību kādā no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām. Ievērojot iepriekšminēto, jāatzīst, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītais līdzeklis nenodrošinātu demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību tādā pašā kvalitātē, kādā to nodrošina apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums. Tātad ar citiem līdzekļiem nav iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.