25. Article

Pieteikuma iesniedzēja norāda arī uz to, ka likumdevējs, nosakot kārtību, kādā īstenojamas personas tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās, neesot ievērojis vienlīdzības principu. Lai gan Pieteikuma iesniedzēja lūgusi izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2014-08-03 12. punktu un 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 13. punktu). 25.1. Vērtējot iespējamo Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa pārkāpumu, Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pilsoņi, kuri ir darbojušies LKP, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem Latvijas pilsoņiem. Tādējādi arī attieksmei pret šīm personām vajagot būt vienādai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. lp.). Turpretim Saeima norāda, ka citiem Latvijas pilsoņiem arī ir noteikti dažādi tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojumi. Turklāt apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums attiecoties nevis uz visiem bijušajiem LKP biedriem, bet tikai uz tām personām, kuras aktīvi darbojušās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neesot salīdzināmas Satversmes 91. panta pirmā teikuma izpratnē. Pēc Saeimas ieskata, vienādos un salīdzināmos apstākļus atrodas personas, kuru aktīvā dalība LKP pēc 1991. gada 13. janvāra ir konstatēta ar tiesas spriedumu, un tie Latvijas pilsoņi, uz kuriem neattiecas šis, kā arī citi Satversmē un Saeimas vēlēšanu likumā noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 31.-32. lp.). Satversmes tiesa jau norādījusi, ka divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viena vai vairākas ar pārbaudāmo situāciju kopīgas pazīmes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un kuras personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno šīs personas vienojošo pazīmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu). Saeimas vēlēšanu likuma 4. pants noteic, ka Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šā likuma 5. pantā minētajiem ierobežojumiem. Apstrīdētajā normā ir ietverts viens no Saeimas vēlēšanu likumā noteiktajiem ierobežojumiem, kas liedz Latvijas pilsonim, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, kandidēt Saeimas vēlēšanās. No minētā secināms, ka būtiskākā personu grupas vienojošā pazīme ir pilsonība. 25.2. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu tam, lai konstatētu, ka personas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas liecinātu, ka personas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 16. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai, vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam, ir jākonstatē ne tikai kopīgas pazīmes esība, bet arī tas, vai apstākļi, kādos atrodas personas, patiešām ir vienādi un savstarpēji salīdzināmi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētā norma paredz nevis atšķirīgu attieksmi atkarībā no personas politiskās pārliecības (uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu sakarā ar aktīvu darbošanos pret atjaunoto demokrātisko iekārtu (sal.: Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 4. punkts). Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir ierobežojis to pilsoņu tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās, kuri pēc 1991. gada 13. janvāra, aktīvi darbojoties apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Tie Latvijas pilsoņi, uz kuriem attiecas apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, un tie Latvijas pilsoņi, uz kuriem neattiecas šis, kā arī citi Satversmē un Saeimas vēlēšanu likumā noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi, atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. No Satversmes 91. panta pirmā teikuma neizriet likumdevēja pienākums paredzēt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. Tā kā personas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos, apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 9. un 91. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele