4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 9. un 91. pantam. 4.1. No pieteikuma izrietot, ka pēc būtības Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei tiktāl, ciktāl tā liedz personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), kandidēt Saeimas vēlēšanās. Apstrīdētajā normā ietvertais pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums esot samērīgs arī attiecībā uz personām, kuras darbojušās citās tajā minētajās organizācijās - Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, jo arī šīs organizācijas līdzīgi kā LKP ir mērķtiecīgi darbojušās, lai Latvijas Republikā izjauktu neatkarības un demokrātijas procesu un atjaunotu totalitāro okupācijas varu. Personas tiesības tikt ievēlētai esot ietvertas gan Satversmes 9. pantā, gan 101. pantā, un tās esot nesaraujami saistītas ar Satversmes 1. pantā ietverto demokrātijas principu. Vēlēšanu tiesību ierobežojumi vienlaikus skarot gan Satversmes 9., 91. un 101. pantā noteiktās personu subjektīvās tiesības, gan arī no Satversmes 1. panta izrietošo demokrātiskas valsts principu. Tāpēc esot vērtējama apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma atbilstība Satversmes 1., 9. un 91. pantam to kopsakarā. 4.2. Apstrīdētā norma ierobežojot tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās. Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam visupirms esot personas politiskās tiesības. Politisko tiesību mērķis esot nodrošināt personas iespējas piedalīties demokrātiskas valsts pārvaldīšanā un ar savu balsi vai aktīvu dalību ietekmēt valsts politiskos procesus. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai gan tiesības balsot parlamenta vēlēšanās, gan tiesības tajās kandidēt varot tikt ierobežotas. Valstīm esot plaša rīcības brīvība savā konstitucionālajā sistēmā paredzēt noteikumus attiecībā uz parlamenta locekļa statusu, tostarp noteikt arī kritērijus, kuriem neatbilstošas personas nevar tikt ievēlētas. Šie kritēriji dažādās valstīs varot būt atšķirīgi atkarībā no katras valsts vēsturiskajiem un politiskajiem apstākļiem. Turklāt pasīvo vēlēšanu tiesību izmantošanai varot tikt noteiktas stingrākas prasības nekā aktīvo vēlēšanu tiesību, t. i., tiesību vēlēt, izmantošanai. Valstij piešķirto rīcības brīvību ierobežojot pienākums ievērot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 3. panta pamatprincipu - "tautas viedokļa brīva izpausme, izvēloties likumdevēju varu". 4.3. Apstrīdētā norma liedzot personām, kuru aktīvā dalība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās pēc 1991. gada 13. janvāra ir konstatēta ar tiesas spriedumu, kandidēt Saeimas vēlēšanās. Savukārt tiem Latvijas pilsoņiem, uz kuriem neattiecas šis un citi Satversmē un Saeimas vēlēšanu likumā noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi, šādas tiesības neesot liegtas. Tātad apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām. Tomēr šāda atšķirīga attieksme un pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums kopumā esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu. Pamatojot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei 2000. un 2005. gadā, Saeima norādījusi, ka ierobežojumam ir vairāki leģitīmi mērķi - valsts demokrātiskās iekārtas, nacionālās drošības un teritoriālās vienotības aizsardzība. Arī šobrīd pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība. Tomēr šobrīd īpaši būtiska esot šā mērķa ētiskā dimensija. Demokrātiska valsts iekārta esot jāaizsargā no cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par demokrātiskas valsts pārstāvjiem un kuri ar savu rīcību pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret demokrātisko valsts iekārtu. Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo nodrošinot to, ka personas, kuras ir aktīvi darbojušās ne tikai pret Latvijas valsts neatkarību, bet arī pret pašu demokrātijas ideju, nevar tikt ievēlētas Saeimā. Tādējādi tiekot veicināta sabiedrības uzticēšanās parlamentam un tajā ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem, kā arī sabiedrības pārliecība par to, ka parlamenta deputāti pārstāv, aizstāv un stiprina vīziju par Latviju kā demokrātisku, tiesisku un nacionālu valsti, kura balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Nepastāvot citi līdzekļi, kas personas pamattiesības aizskartu mazāk, bet leģitīmo mērķi ļautu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Arī tas, ka ziņas par kandidātu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" tiktu publicētas līdz ar informatīvu piezīmi par attiecīgās personas darbību kādā no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām, pašreizējos politiskajos apstākļos neesot uzskatāms par alternatīvu līdzekli. Satversmes tiesa šo līdzekli kā iespējamu alternatīvu esot minējusi, vērtējot konkrēta konstitucionālās sūdzības iesniedzēja situāciju. Turklāt minētā norāde esot attiecināta uz tādiem gadījumiem, kad persona ar savu darbību ir apliecinājusi pozitīvu attieksmi pret Latvijas valsti. Lai gan demokrātiskā sabiedrībā pastāvot pieņēmums, ka vēlētājs, kuram ir pieejama pilnīga un atklāta informācija par vēlēšanām pieteikto kandidātu, pats var izdarīt attiecīgu izvēli, šis pieņēmums neizslēdzot valsts tiesības noteikt zināmus ierobežojumus kandidēšanai Saeimas vēlēšanās. Latvija kā demokrātiska valsts ir pilnībā integrējusies Eiropas Savienībā, kā arī NATO un ir Eiropas Padomes un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas locekle. Tomēr tikpat būtisks esot arī tas apstāklis, ka Latvijā sabiedrības izlīgšanas process attiecībā uz okupācijas režīma uzturēšanā iesaistītajām personām vēl joprojām nav noslēdzies. 4.4. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot ilgstošs. Tomēr tas pats par sevi neesot pretrunā ar Satversmi un Konvenciju. Ņemot vērā politisko tiesību īpašo dabu, ilglaicīgi vēlēšanu tiesību ierobežojumi personām, kuras nopietni apdraudējušas tiesiskumu un demokrātiskas sabiedrības pamatus, esot pieļaujami. Tomēr likumdevējs jau vairākkārt esot pārskatījis apstrīdētās normas nepieciešamību, taču neesot konstatējis, ka ar apstrīdēto normu noteiktajam ierobežojumam vairs nebūtu leģitīma mērķa, ka ar to aizsargāto sabiedrības interešu apdraudējums laika gaitā būtu mazinājies un tādēļ šis ierobežojums būtu jāatceļ. Vērtējot ierobežojuma samērīgumu, būtisks esot arī tas apstāklis, ka personas aktīva darbība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās tiek konstatēta ar tiesas spriedumu, kuru iespējams pārsūdzēt trijās tiesu instancēs. Tādējādi apstrīdētajā normā noteikto apstākļu konstatācija neesot patvaļīga. Turklāt apstrīdētā norma neierobežojot to personu politisko darbību, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra ir aktīvi darbojušās apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, jo neliedzot šīm personām iespēju aktīvi darboties politiskajās partijās, sabiedriskajās organizācijās un pat ieņemt amatus dažādās valsts institūcijās. Tātad šo personu tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā neesot atņemtas pēc būtības.