5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91. un 91. pantam. 5.1. Personai, kura iepriekš ar savu rīcību ir vērsusies pret demokrātiskas valsts pamatprincipiem, pamatoti esot liegtas tiesības tikt ievēlētai Saeimā. Lai gan šobrīd valsts drošība vairs neesot apdraudēta, tomēr esot jāņem vērā morālais un ētiskais aspekts. Valstī ilglaicīgi esot veiktas reformas, lai nodrošinātu pāreju no padomju iekārtas uz demokrātisku valsts pārvaldes formu un modeli, proti, veikta īpašuma reforma, atdodot nacionalizēto īpašumu tā bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, risināti jautājumi par personu tiesisko statusu, kā arī valsts valodas un citi nacionāla aspekta jautājumi. Tomēr šīs reformas vēl neesot pilnībā pabeigtas. Piemēram, tikai 2018. gada 1. februārī stājies spēkā likums "Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu". Turklāt pēdējā laikā aktuāls esot jautājums par Valsts drošības komitejā darbojušos personu publisku atklāšanu. Tāpat vēl neesot pabeigts ar Ministru kabineta 2013. gada 7. novembra rīkojumu Nr. 537 "Par komisijas izveidi PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai" izveidotās komisijas darbs. Valsts, izstrādājot tiesisko regulējumu, kā arī ar aktīvu rīcību cenšoties izlīdzināt vēsturisko netaisnību un sniegt atbalstu represijās cietušajiem. Esot būtiski tas, lai Saeimas deputāti turpinātu aizsāktos procesus. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, lielai daļai sabiedrības būtu nepieņemami tas, ka par parlamenta locekli varētu kļūt persona, kura, aktīvi darbojoties PSKP (LKP), ir iestājusies par okupācijas režīma daļēju vai pilnīgu atjaunošanu. Arī ārpolitiskā situācija reģionā neesot atzīstama par stabilu. Tas, ka Latvija ir iestājusies starptautiskās organizācijās, kuras var palīdzēt tai saglabāt militāru drošību, vēl nenozīmējot, ka valstij pašai nav jādara viss, kas iespējams, lai aizsargātu savu demokrātiju. 5.2. Likumdevējs vairākkārt esot pārskatījis apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nepieciešamību un secinājis, ka tam vēl arvien ir leģitīms mērķis. Nepastāvot citi līdzekļi, kas personas pamattiesības aizskartu mazāk, bet leģitīmo mērķi ļautu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Tas, ka ar informatīvu piezīmi vēlētāji tiktu informēti par personas sadarbību ar kādu no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām, nenodrošinātu demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību. Tāpat neesot iespējams noteikt konkrētu laiku, līdz kuram ierobežojums saglabājams, jo situācija reģionā esot ļoti mainīga. Apstrīdētajā normā ietvertais pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums esot vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību, nevis uz politisko ideju daudzveidības ierobežošanu. Ierobežojumam vēl joprojām esot leģitīms mērķis, ierobežojums esot samērīgs ar tā leģitīmo mērķi, un neesot pārkāpts arī vienlīdzības princips. Tātad apstrīdētā norma atbilstot Satversmes 1., 9. un 91. pantam.