6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91. un 91. pantam. 6.1. Apstrīdētajā normā ietvertais personas tiesību ierobežojums, kura dēļ tā nevar tikt ievēlēta Saeimā, esot noteikts ar likumu un attaisnots ar leģitīmu mērķi. Likumdevējs jau 2000. un 2005. gadā esot norādījis, ka attiecīgais ierobežojums kalpo tādiem leģitīmiem mērķiem kā demokrātiskās valsts iekārtas, nacionālās drošības un teritoriālās vienotības aizsardzība. Arī šobrīd ierobežojumam esot leģitīms mērķis - demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība. Demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība kā viena no vērtībām esot ietverta arī Satversmes ievadā. Demokrātiskā valsts iekārta drīkstot un tai esot pienākums pašai sevi ar visiem tās rīcībā esošiem tiesiskiem līdzekļiem aizsargāt no agresīva mazākuma, kas cenšas to iznīcināt, kā arī no antikonstitucionālām idejām. Demokrātiskā valstī, kura tiek apdraudēta, esot pieļaujams tas, ka pretvalstiskas organizācijas tiek aizliegtas un to biedru vēlēšanu tiesības tiek ierobežotas, ievērojot tiesiskuma un samērīguma principus. Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka personas, kuras ar savu aktīvo rīcību centušās iestāties pret demokrātisku valsts iekārtu, nevar kandidēt Saeimas vēlēšanās un tikt ievēlētas Saeimā. Esot jāņem vērā arī tas, ka valstij ir plaša rīcības brīvība, nosakot kritērijus attiecībā uz personas tiesībām kandidēt vēlēšanās. Turklāt dažādās valstīs atkarībā no katras valsts politiskās un vēsturiskās situācijas šie kritēriji varot būt atšķirīgi. Latvijas vēsturiskā pieredze esot unikāla, tādēļ, izvērtējot konkrētā ierobežojuma samērīgumu, būtiska nozīme esot arī tam, kā pagātnes notikumi ilgtermiņā ietekmējuši sabiedrību. Likumdevējs līdz 2010. gadam vairākkārt esot pārskatījis apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nepieciešamību. Lai arī kritiski esot vērtējams tas, ka pēc 2010. gada ierobežojums vairs nav pārskatīts, šis fakts pats par sevi neliecinot, ka būtu zudis ierobežojuma sabiedriskais nozīmīgums un nepieciešamība to saglabāt. Ja valsts spēj pierādīt, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums vēl joprojām ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, tad tas esot samērīgs. 6.2. Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritējiem salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētā norma nevis paredzot atšķirīgu attieksmi pret noteiktām personu grupām atkarībā no to politiskās pārliecības, bet gan nosakot pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumu visām personām, kuras pēc 1991. gada 31. janvāra ir aktīvi darbojušās PSKP (LKP). Tādēļ apstrīdētā norma atbilstot arī Satversmes 91. pantam.