9. Article

Saeimas Juridiskās komisijas 2009. gada 20. janvāra sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 123.-129. lp.). Kā norāda Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs, līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā politiskā situācija reģionā ir pasliktinājusies un šis faktors tieši ietekmē valsts drošību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 82.-85. lp.). Satversmes aizsardzības biroja 2016. gada pārskatā norādīts: "Būtiskākos drošības draudus reģionā rada Krievija - tās agresija Ukrainā, militārā spēka demonstrēšana un provokācijas NATO ārējo robežu tiešā tuvumā, pret kaimiņvalstīm vērstie informatīva kara un hibrīdkara elementi" (sk.: Satversmes aizsardzības biroja 2016. gada darbības pārskats). Tas, ka būtiskāko apdraudējumu Latvijas valsts drošībai rada Krievijas agresīvā ārpolitika, secināts arī Satversmes aizsardzības biroja 2017. gada pārskatā (sk.: Satversmes aizsardzības biroja 2017. gada darbības pārskats). Savukārt attiecībā uz iekšējiem apdraudējumiem Drošības policija uzsver, ka tā vairākkārt savos ikgadējos darbības pārskatos norādījusi uz to, ka nacionālajai drošībai un interesēm pretējus uzskatus pauž un pretēju darbību izvērš personas, kuras agrāk darbojušās apstrīdētajā normā minētajās organizācijās (sk. lietas materiālu 2. sēj. 84. lp.). Satversmes tiesa norāda, ka Latvijas valsts demokrātiskās attīstības kontekstā šie ārējie un iekšējie apdraudējumi ir būtisks faktors, kas pamato ierobežojuma saglabāšanu. 24.3. Apstrīdētā norma ir vērsta nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret tādu personu, kura ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 1. jūnija sprieduma lietā "Petropavlovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 44230/06, 69.-70. punktu). Jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētā norma neliedz personai, uz kuru attiecas tajā ietvertais ierobežojums, aktīvi darboties politiskajās partijās un sabiedriskajās organizācijās. Turklāt apstrīdētajā normā ietvertais personas tiesību ierobežojums nav patvaļīgs un ir pietiekami individualizēts. Proti, kā jau tika secināts iepriekš, apstrīdētā norma liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 13. panta otrās daļas 6. punktu un trešās daļas 6. punktu personu, uz kuru attiecas apstrīdētā norma, Centrālā vēlēšanu komisija izsvītro no pieteikto kandidātu saraksta. Atbilstoši šā likuma 13.1 panta pirmajai daļai Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par pieteiktā kandidāta svītrošanu no reģistrētā kandidātu saraksta var pārsūdzēt tiesā triju darbdienu laikā no minētā lēmuma pieņemšanas. Saeimas vēlēšanu likuma 54. pants noteic, ka pieteikumu iesniedz Administratīvajai apgabaltiesai, kura lietu izskata kā pirmās instances tiesa un septiņu dienu laikā pēc tā saņemšanas pieņem nolēmumu. Tādējādi Saeimas vēlēšanu likumā ir ietverts mehānisms, kas ļauj katru gadījumu izvērtēt individuāli un pārliecināties par to, vai uz personu ir attiecināms apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir nevis tehniska darba birojs vai starpniecības iestāde, bet gan augstākā vadošā iestāde, kurai stingri jāraugās uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām attiecināmie likumi tiktu pareizi piemēroti un pildīti (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 19.3. punktu). Pārbaudot pieteikto kandidātu, Centrālajai vēlēšanu komisijai jāpārliecinās ne tikai par to, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva darbība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, bet arī par to, vai persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Lai par to pārliecinātos, Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar likuma "Par Centrālo vēlēšanu komisiju" 11. pantu ir tiesīga pieprasīt informāciju no valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām vai uzaicināt tās uz savām sēdēm. 24.4. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma valstī, kurā, ievērojot gan tās demokrātisko attīstību, gan vispārējo situāciju Eiropā, pastāv nepieciešamība aizsargāt demokrātisko iekārtu, proti, valsts konstitucionālo orgānu integritāti, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas personai, kura ar savu rīcību apdraud valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus, rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā. Jāņem vērā, ka arī likumdevējam jebkurā brīdī, konstatējot to, ka politiskā situācija valstī mainās un ārpolitiskie apdraudējumi mazinās, ir pienākums pārskatīt apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu un lemt par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā. Tādējādi ierobežojums atbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma, ja vien tiek atbilstoši interpretēta, atbilst Satversmes 1. un 9. pantam.