10. Article

Atbilstoši Satversmes 89. pantam valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un citu vispārējo tiesību principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, atklājot Satversmes 91. panta saturu, citstarp jāvadās no starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteiktā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 14. punktu). Savukārt atbilstoši Satversmes 68. panta nosacījumiem Eiropas Savienības tiesības līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 16. punktu). Latvijas Republikai ir jāpilda saistības, kas izriet no dalības Eiropas Savienībā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 13.3. punktu). Latvijas tiesību akti ir interpretējami tādējādi, lai nerastos pretrunas ar Latvijas saistībām pret Eiropas Savienību, ja vien tas neskar Satversmē ietvertos pamatprincipus (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 25.4. punktu). Eiropas Savienības tiesību akti un EST judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 13. punktu). EST judikatūrā ir atzīts, ka Eiropas Savienības tiesību piemērošanas jomā ietilpst visas situācijas, kas ir saistītas ar Eiropas Savienības līgumos garantēto brīvību izmantošanu, it īpaši tās, kas attiecas uz brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (sk., piemēram, EST 2004. gada 29. aprīļa sprieduma lietā C-224/02 17. punktu). Interpretējot Satversmē, starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un LESD ietvertās normas, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu šo normu savstarpēju harmoniju. Tādējādi Satversmes 91. panta interpretāciju ietekmē starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un noteiktos gadījumos arī LESD ietvertās normas un to piemērošanas prakse. 10.1. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 26. pants noteic, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības uz vienādu likuma aizsardzību bez jebkādas diskriminācijas. Tādējādi likumam jāaizliedz diskriminācija jebkurā tās izpausmē un jānodrošina visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. Lai arī minētajā normā pilsonība expressis verbis nav norādīta, jāņem vērā tas, ka Paktā ietverto kritēriju uzskaitījums nav izsmeļošs. Cilvēktiesību komitejas praksē atsevišķos gadījumos, piemēram, lietās par īpašuma tiesību atjaunošanu attiecībā uz konfiscētu īpašumu vai par tiesībām saņemt pensiju, pilsonība tikusi atzīta par "citu apstākli", uz kura pamata diskriminācija ir aizliegta (sk., piemēram, Cilvēktiesību komitejas 1989. gada 3. aprīļa viedokļa lietā "Ibrahima Gueye et al. v. France", ziņojums Nr. 196/1985, 9.4. punktu un 2001. gada 30. oktobra viedokļa lietā "Des Fours Walderode and Kammerlander v. Czech Republic", ziņojums Nr. 747/1997, 8.4. punktu). Savukārt lietā par atšķirīgu pensijas apmēru bijušajiem Nīderlandes pilsoņiem, kas dzīvo ārvalstīs, Cilvēktiesību komiteja, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, norādīja, ka tāda atšķirīga attieksme, kurai ir saprātīgs un objektīvs pamats, nav uzskatāma par diskrimināciju Pakta 26. panta izpratnē (sk. Cilvēktiesību komitejas 1997. gada 23. jūlija lēmuma lietā "Van Oord v. Netherlands", ziņojums Nr. 658/1995, 8.5. punktu). Saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 14. pantu Konvencijā noteikto tiesību un brīvību īstenošana jānodrošina bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Jāņem vērā, ka Konvencijas 14. pants darbojas vienīgi kopsakarā ar Konvencijā garantētajām tiesībām. Arī Konvencijas 14. panta tekstā līdzīgi kā Pakta 26. pantā pilsonība kā kritērijs tiešā veidā nav norādīta. Tomēr atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) judikatūrai noteiktās situācijās pastāvīgā dzīvesvieta (domicils) ārvalstī vai pilsonība ir uzskatāma par Konvencijas 14. pantā norādīto "citu stāvokli", kura dēļ jebkāda diskriminācija ir aizliegta (sk., piemēram, ECT 2003. gada 30. septembra sprieduma lietā "Koua Poirrez v. France", pieteikums Nr. 40892/98, 49. punktu un ECT Lielās palātas 2010. gada 16. marta sprieduma lietā "Carson and Others v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 42184/05, 66. un 70. punktu). ECT ir arī atzinusi, ka dalībvalstij ir zināma rīcības brīvība, izvērtējot, vai un cik lielā mērā atšķirības, kas pastāv citādi līdzīgās situācijās, var attaisnot atšķirīgu attieksmi (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2013. gada 7. novembra sprieduma lietā "Vallianatos and Others v. Greece", pieteikumi Nr. 29381/09 un Nr. 32684/09, 76. punktu). Šādas rīcības brīvības apjoms var atšķirties atkarībā no apstākļiem un lietas pamatjautājuma (sk., piemēram, ECT 2014. gada 8. aprīļa sprieduma lietā "Dhahbi v. Italy", pieteikums Nr. 17120/09, 46. punktu). Piemēram, dalībvalstij ir plaša rīcības brīvība ekonomiskās vai sociālās stratēģijas jautājumos (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2011. gada 7. jūlija sprieduma lietā "Stummer v. Austria", pieteikums Nr. 37452/02, 89. punktu). Tomēr ECT secinājusi, ka dalībvalstij ir jānorāda svarīgi iemesli, lai atšķirīga attieksme, kas pamatota vienīgi ar personas pilsonību, tiktu atzīta par saderīgu ar Konvenciju (sk., piemēram, ECT 1996. gada 16. septembra sprieduma lietā "Gaygusuz v. Austria", pieteikums Nr. 17371/90, 42. punktu). Tādējādi no Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību normām izriet, ka pilsonība ir uzskatāma par vienu no kritērijiem, uz kura pamata diskriminācija ir aizliegta. Tomēr atšķirību noteikšana, pamatojoties uz minēto kritēriju, nav uzskatāma par absolūti aizliegtu, proti, noteiktos gadījumos šā kritērija izmantošana var tikt attaisnota. 10.2. LESD 20. panta pirmajā daļā ir nostiprināts Eiropas Savienības pilsonības institūts, kas paredz, ka ikviena persona, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Eiropas Savienības pilsonis. ES pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību. Viens no Eiropas Savienības pilsonības institūta mērķiem ir nodrošināt pienācīgu tiesisko aizsardzību personām, kuras pārvietojas ES iekšienē (sk.: Krūma K. EU Citizenship, Nationality and Migrant Status. An Ongoing Challenge. Leiden: Nijhoff, 2014, p. 120). Eiropas Savienības pilsonība ir fundamentāls pilsoņa statuss, kas nodrošina personai ES līgumos nostiprinātās tiesības un citas priekšrocības (sk., piemēram, EST 2001. gada 20. septembra sprieduma lietā C-184/99 31. punktu). Starp būtiskākajām tiesībām, kas izriet tieši no Eiropas Savienības pilsoņa statusa, ir LESD 21. panta pirmajā daļā ietvertās brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Atbilstoši šai normai ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs. LESD 21. panta pirmā daļa piešķir ES pilsonim subjektīvās tiesības, un ES dalībvalstīs tai ir tieša iedarbība (sk., piemēram, EST 2004. gada 19. oktobra sprieduma lietā C-200/02 26. punktu). Savukārt LESD 18. panta pirmā daļa noteic, ka, piemērojot līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. LESD 21. panta pirmā daļa kopsakarā ar 18. panta pirmo daļu noteic ikvienam ES pilsonim tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi uzņemošajā dalībvalstī, proti, tiesības uz tādu pašu attieksmi, kāda ir pret šīs dalībvalsts pilsoņiem. Eiropas Savienības pilsoņa brīvas pārvietošanās tiesības nozīmē ne vien tiesības fiziski pārvietoties un uzturēties citā ES dalībvalstī, bet arī tiesības netikt diskriminētam citā dalībvalstī tikai tā iemesla dēļ, ka viņš nav tās pilsonis. Turklāt tiesības brīvi pārvietoties aizsargā ES pilsoni arī no tādiem dalībvalstu pasākumiem, kas varētu atturēt viņu izmantot minētās tiesības vai nostādīt viņu nelabvēlīgākā stāvoklī tikai tādēļ, ka viņš ir izmantojis brīvas pārvietošanās tiesības [sk., piemēram: Bambāne G., Jugāne E. Eiropas Savienības pilsonība. Grām.: Schewe