12. Article

Saistošie noteikumi Nr. 148 paredz triju veidu nekustamā īpašuma nodokļa likmes: pamatlikmi - 1,5 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības; samazinātās likmes - 0,2, 0,4 vai 0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības; paaugstināto likmi - 3 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības. Apstrīdētā norma neskar paaugstinātās likmes piemērošanas kārtību. Atbilstoši Saistošo noteikumu Nr. 148 3. punktam samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemēro nodokļa maksātājam, kura īpašuma lietošanas veids ir dzīvošana, ja šajā īpašumā taksācijas gada 1. janvārī plkst. 0.00 dzīvesvieta ir deklarēta Latvijas pilsonim, nepilsonim vai apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai atbilstošam ārzemniekam. Pārējos gadījumos piemēro nekustamā īpašuma nodokļa pamatlikmi. Tādējādi Saistošo noteikumu Nr. 148 3. punkts un apstrīdētā norma nošķir šādas personu grupas: 1) nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus, kuru īpašumā deklarēta Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai atbilstoša ārzemnieka dzīvesvieta; 2) nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus, kuru īpašumā deklarēta apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai neatbilstoša ārzemnieka dzīvesvieta. Lai noskaidrotu, vai personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno šīs personu grupas vienojošo pazīmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 18. punktu). Konkrētajā gadījumā ir saskatāmas vairākas abām personu grupām raksturīgas pazīmes, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa objekta lietošanas veids vai fakts, ka nodokļa objektā ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta. Tomēr, ievērojot apstrīdētās normas regulējumu un izskatāmās lietas apstākļus, par galveno minētās personu grupas vienojošo pazīmi ir atzīstams pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli. Līdz ar to abas personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.