15. Article

Atšķirīgajai attieksmei pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 21. punktu). Turklāt institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, Satversmes tiesas procesā ir pienākums norādīt un pamatot leģitīmo mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma lietā Nr. 2014-03-01 20. punktu). 15.1. No lietas materiāliem izriet, ka atbilstoši Saistošo noteikumu Nr. 148 3. punkta sākotnējai redakcijai samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes bija paredzēts piemērot vienīgi tiem nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā deklarēta Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa dzīvesvieta. Ar Grozījumiem Rīgas dome esot vēlējusies palielināt to nodokļa maksātāju skaitu, kuriem piemērojamas samazinātās nodokļa likmes, nosakot, ka šīs likmes noteiktos gadījumos piemērojamas arī personām, kuru īpašumā deklarēta ārzemnieka dzīvesvieta. Vienlaikus ar apstrīdēto normu ārzemniekam, kurš nodokļa objektā deklarējis dzīvesvietu, noteikta papildu prasība - deklarētā dzīvesvieta Latvijā 1. janvārī septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada (sk. arī Grozījumu paskaidrojuma rakstu lietas materiālu 1. sēj. 15.-16. lp.). Rīgas dome uzskata, ka ārzemnieki atšķirībā no Latvijas iedzīvotājiem esot ekonomiski un sociāli labāk nodrošināti, turklāt nodokļu slogs Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem esot lielāks nekā ārzemniekiem. Savukārt apstrīdētā norma nodrošinot to, ka ar samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm tiek aplikti tikai tie īpašumi, kuros deklarētas personas, kam ir ilgstoša un pastāvīga saikne ar Latviju (sk. Rīgas domes atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 29. lp.). Turklāt Grozījumi motivēšot īpašniekus nopietnāk izvērtēt, kam izīrēt viņiem piederošās telpas, un ņemt vērā, ka ar Latvijas valsti cieši saistītu personu izmitināšana būs pamats samazināto nodokļa likmju piemērošanai. Tādējādi paplašināšoties iedzīvotājiem pieejamo īres dzīvesvietu klāsts (sk. Grozījumu paskaidrojuma rakstu lietas materiālu 1. sēj. 15.-16. lp.). 15.2. Nekustamā īpašuma nodoklis līdzīgi kā citi nodokļi ar fiskālo funkciju nodrošina ieņēmumus pašvaldības budžetā. No Īpašuma nodokļa likuma regulējuma izriet, ka ar šo nodokli iespējams, piemēram, veicināt teritorijas attīstību un sakārtošanu, nodrošināt zemes racionālu izmantošanu, rūpēties par ēku ilgtspējīgu izmantošanu, atbalstīt uzņēmējdarbību un sasniegt arī citus mērķus. Kopš 2013. gada pašvaldībām ir tiesības likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmi vai likmes. Šāds risinājums izraudzīts tādēļ, lai pašvaldības, kas labāk pārzina savas iespējas un savu iedzīvotāju vajadzības, spētu īstenot tieši konkrētai pašvaldībai ilgtermiņā labvēlīgāku nekustamā īpašuma nodokļa politiku (sk. lietas materiālu 1. sēj. 81. lp.). Tomēr, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa likmes likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros, pašvaldībai citstarp jāievēro gan vispārējie tiesību principi, gan nozares principi, kas ir konkretizēti Īpašuma nodokļa likuma 3.1 pantā. 15.3. Ievērojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu un Īpašuma nodokļa likuma 3.1 panta pirmās daļas 1. punktā nostiprināto objektīvā grupējuma principu, pašvaldība ir tiesīga noteikt atšķirīgas nodokļa likmes dažādiem nodokļa maksātājiem un dažādiem nodokļa objektiem. Rīgas dome uzskata, ka deklarētā dzīvesvieta ir objektīvs kritērijs atšķirīgu nekustamā īpašuma nodokļa likmju piemērošanai. Šim viedoklim pievienojas arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (sk. lietas materiālu 1. sēj. 55. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pašvaldība citstarp nozīmē arī vietējās varas institūciju tiesības un reālas iespējas likuma robežās regulēt un vadīt daļu no publiskiem jautājumiem vietējo iedzīvotāju interesēs, atbildot par tiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 14. punktu). Lai pašvaldība spētu efektīvi pildīt ar likumu piešķirto autonomo kompetenci un funkcijas, tai citstarp ir jāapzina tās iedzīvotāji un viņu vajadzības. Informācija par pašvaldības iedzīvotāju skaitu ļauj plānot budžeta ieņēmumus un izdevumus, attīstīt pašvaldības teritoriju, paredzot noteiktu infrastruktūru un tās iespējamo izmantošanu, nodrošināt nepieciešamos pakalpojumus, kā arī veikt citus uzdevumus. Viens no veidiem, kā pašvaldība var apzināt savus iedzīvotājus, ir veicināt to, lai viņi deklarē savu dzīvesvietu tās teritorijā. Līdz ar to tādu nodokļa objektu, kuros ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta, aplikšana ar samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm var noteiktos gadījumos veicināt pašvaldības funkciju un uzdevumu izpildi. 15.4. Tomēr saskaņā ar apstrīdēto normu ārzemnieka deklarētās dzīvesvietas adrese nodokļa objektā ļauj piemērot nodokļa maksātājam samazinātās nodokļa likmes tikai tad, ja ārzemnieks bija deklarējis dzīvesvietu Latvijā 1. janvārī septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada. 15.4.1. Satversmes tiesa šajā spriedumā jau ir norādījusi uz Eiropas Savienības pilsoņa tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties citu ES dalībvalstu teritorijā, kā arī uz diskriminācijas aizlieguma principa saturu Eiropas Savienības tiesībās (sk. šā sprieduma 10.2. punktu). Saskaņā ar 1993. gada 13. decembra Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu noteikumiem starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīm ir nodrošināma personu brīva pārvietošanās, kā arī ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Līdzvērtīgas tiesības, pamatojoties uz 1999. gada 21. jūnija Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, Eiropas Savienībā ir nodrošināmas arī Šveices Konfederācijas pilsoņiem. Atbilstoši EST judikatūrai Eiropas Savienības tiesību telpā atšķirīgā attieksme pilsonības dēļ ir pamatojama vienīgi ar objektīviem apsvērumiem, kas nav saistīti ar attiecīgo personu pilsonību (sk., piemēram, EST 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā C-524/06 75. punktu un 2011. gada 20. janvāra sprieduma lietā C-155/09 69. punktu). Turpretī no Grozījumu paskaidrojuma rakstā un Rīgas domes atbildes rakstā norādītā izriet, ka papildu prasību attiecībā uz citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņu deklarēto dzīvesvietu Rīgas dome vēlējusies noteikt tieši šo personu pilsonības dēļ, jo uzskatījusi, ka viņi nav salīdzināmi ar Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem (sk., piemēram, Rīgas domes atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 29. lp.). Apstrīdētajā normā ietvertā prasība salīdzināmā situācijā īpaši nošķir citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoni, kurš ir izmantojis brīvas pārvietošanās tiesības, no Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem. Šāda prasība pati par sevi nav saderīga ar brīvas pārvietošanās tiesību būtību un pārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu pilsonības dēļ. Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret nodokļa maksātājiem tieši atkarībā no tā, kuras valsts pilsonis ir deklarējis dzīvesvietu nodokļa maksātājam piederošajā īpašumā. Taču Eiropas Savienības tiesību telpā pilsonības kritērijs nevar tikt izmantots atšķirīgās attieksmes noteikšanai pret nodokļa maksātājiem. Tādējādi ar apstrīdēto normu paredzētā atšķirīgā attieksme pret nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā deklarēta citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņa dzīvesvieta, nevar tikt attaisnota. 15.4.2. Papildus tam apstrīdētā norma attiecas arī uz tiem nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā dzīvesvieta deklarēta ārzemniekam, kas nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis. Nodokļu likmju atšķirībām jābūt pamatotām ar tādiem kritērijiem, kas ir saistīti ar konkrētā nodokļa mērķi. Proti, nosakot atšķirīgo attieksmi, kas izpaužas kā dažādu nodokļa likmju piemērošana personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, par leģitīmu mērķi var būt tādu apsvērumu kopums, kuri pamato, ka starp nodokļa maksātājiem pastāv tādas atšķirības, kas prasa noteikt atšķirīgas nodokļa likmes (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 27.3. punktu). Rīgas dome pēc būtības nav norādījusi uz tādiem apsvērumiem, kuri pamatotu, kāds leģitīmais mērķis ir tieši ar apstrīdēto normu paredzētajai atšķirīgajai attieksmei, kā arī to, ka starp nodokļa maksātājiem pastāv tādas objektīvas atšķirības, kas prasa noteikt atšķirīgas nodokļa likmes. Proti, kādēļ nodokļa maksātājam, kura īpašumā dzīvesvietu deklarējis ārzemnieks, kas nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis, samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērojamas tikai tādā gadījumā, ja šim ārzemniekam dzīvesvieta Latvijā bija deklarēta 1. janvārī septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada. Pēc Rīgas domes norādītajiem apsvērumiem varētu pieņemt, ka apstrīdētā norma izdota ar mērķi nodrošināt īres dzīvojamo telpu pieejamību vai gādāt par nodokļa sloga samazināšanu Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem. Tomēr izskatāmajā lietā Satversmes tiesa nerod apstiprinājumu tam, ka atšķirīgā attieksme pret nodokļa maksātājiem atkarībā no tā, kuras valsts pilsonis ir deklarēts nodokļa maksātājam piederošajā īpašumā, varētu kalpot minēto mērķu sasniegšanai. Proti, nav saprotams, kādā veidā prasība pēc ārzemnieka deklarētas dzīvesvietas Latvijā - nevis minētajā īpašumā - 1. janvārī septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada (kas uzskatāma par izpildītu arī tad, ja dzīvesvieta Latvijā deklarēta tikai uz vienu dienu) varētu nodrošināt īres dzīvojamo telpu plašāku pieejamību vai nodokļa sloga samazināšanu Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem. Satversmes tiesa nerod saprātīgu izskaidrojumu arī tam, kādā veidā prasība pēc ārzemnieka, kas nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis, ilgstošas un pastāvīgas saiknes ar Latviju nodrošina vai veicina to pašvaldības funkciju un uzdevumu izpildi, kuru dēļ tiek iekasēts nekustamā īpašuma nodoklis. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktajai atšķirīgajai attieksmei pret nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā deklarēta tāda ārzemnieka dzīvesvieta, kurš nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis, nav leģitīma mērķa. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam.