2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. pantam, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 18. panta pirmajai daļai un 21. panta pirmajai daļai. Tiesībsargs ierosinājis pārbaudes lietu par apstrīdēto normu. Minētās lietas ietvaros tiesībsargs sniedzis atzinumu, kurā aicinājis Rīgas domi izslēgt apstrīdēto normu no Saistošajiem noteikumiem Nr. 148. Rīgas dome atteikusies tiesībsarga norādītajā termiņā novērst konstatētos trūkumus. Atbilstoši Satversmes 91. panta otrajam teikumam demokrātiskā tiesiskā valstī neesot pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju. Savukārt LESD 18. panta pirmā daļa nosakot, ka ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Turklāt atbilstoši LESD 20. panta otrajai daļai un 21. panta pirmajai daļai Eiropas Savienības (turpmāk arī - ES) pilsoņiem esot tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā. Arī saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu personu brīva pārvietošanās esot uzskatāma par pamattiesību. Tādējādi, ņemot vērā Latvijas starptautiskās saistības, pilsonība esot uzskatāma par vienu no Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietilpstošajiem aizliegtajiem kritērijiem. Eiropas Komisija esot norādījusi uz nepieciešamību novērst tādas situācijas, kad vienas ES dalībvalsts pilsonis, pērkot īpašumu citā ES dalībvalstī, nevar izmantot nodokļu atbrīvojumus vai arī ir spiests maksāt augstāku nekustamā īpašuma nodokli nekā vietējie iedzīvotāji. ES dalībvalsts šādas pārrobežu situācijas varētu risināt atšķirīgi no vietējām situācijām tikai tad, ja to attaisnotu atšķirīgi apstākļi attiecībā uz nodokļa maksātāju. Neesot pieļaujami neattaisnoti ierobežojumi ES dalībvalsts pilsoņiem citā dalībvalstī, jo tādējādi tiekot kavēta kopējās ekonomiskās un tiesību telpas attīstība. Lai izvērtētu, vai ir pārkāpts diskriminācijas aizlieguma princips, esot nepieciešams konstatēt aizliegtā kritērija esību, konkrētajā situācijā salīdzināmās grupas, atšķirīgo attieksmi, kā arī to, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Konkrētajā gadījumā aizliegtais kritērijs esot pilsonība. Savukārt salīdzināmās grupas esot Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, no vienas puses, un citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņi, no otras puses. Atšķirīgā attieksme izpaužoties dažādajās nekustamā īpašuma nodokļa likmēs, kuras tiekot piemērotas atkarībā no īpašumā deklarētās personas valstiskās piederības. Ja persona, kas nav Latvijas pilsonis vai nepilsonis, savā īpašumā deklarē dzīvesvietu, saskaņā ar apstrīdēto normu samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes tai piemērošot tikai pēc septiņiem gadiem. Taču Latvijas pilsonim vai nepilsonim tādā pašā situācijā minētās likmes piemērošot jau nākamajā taksācijas gadā. Tādējādi personai, kas nav Latvijas pilsonis vai nepilsonis, septiņus gadus tiekot liegtas tiesības pretendēt uz samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm. Ja nodokļa maksātājs - Latvijas pilsonis vai nepilsonis - savu īpašumu izīrēs ārzemniekam, ļaujot viņam deklarēt tur savu dzīvesvietu, viņam netikšot piemērota samazinātā nodokļa likme. Šā iemesla dēļ dzīvojamo telpu īpašnieki labprātāk izīrējot tās Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem, nevis ārzemniekiem. Esot jāņem vērā arī tas, ka atbilstoši likumam "Par dzīvojamo telpu īri" īrniekam ir jākompensē likumā noteiktais nekustamā īpašuma nodokļa maksājums. Turklāt apstrīdētā norma citstarp nosakot, ka tādas personas atbilstību septiņu gadu deklarēšanās prasībai, kura nav Latvijas pilsonis vai nepilsonis, izvērtē vienu reizi un prasību uzskata par izpildītu pat tad, ja šī persona Latvijā deklarējusi dzīvesvietu kaut vai uz vienu dienu. Rīgas dome norādot, ka apstrīdētās normas mērķis ir aplikt ar samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm tikai tos īpašumus, kuros deklarētas personas, kam ir ilgstoša un pastāvīga saikne ar Latviju. Pēc tiesībsarga ieskata, tas nevar tikt atzīts par objektīvu un saprātīgu pamatu atšķirīgajai attieksmei, turklāt konkrētajā gadījumā neesot saskatāms arī nekāds cits objektīvs un saprātīgs atšķirīgās attieksmes pamats. Personu valstiskā piederība neesot objektīvs kritērijs samazināto nodokļa likmju piemērošanai ES ietvaros. Turklāt pašvaldībai neesot tiesību darboties ārpus savas kompetences robežām un regulēt ar imigrāciju saistītus jautājumus. Līdz ar to apstrīdētā norma pārkāpjot diskriminācijas aizlieguma principu. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem tiesībsargs norāda, ka atbilstība apstrīdētajā normā ietvertajai prasībai neapliecina personas ilgstošu un pastāvīgu saikni ar Latviju. Izskatāmajā lietā esot jāņem vērā arī tas, ka ārzemnieki, kas deklarējuši dzīvesvietu Latvijā, Latvijas nodokļu regulējuma izpratnē ir uzskatāmi par iekšzemes nodokļu maksātājiem (rezidentiem) tāpat kā Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi.