3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam, kā arī LESD 18. panta pirmajai daļai un 21. panta pirmajai daļai. Apstrīdētā norma esot izdota divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai palielinātu to personu skaitu, kurām piemērojamas samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes, otrkārt, lai nodrošinātu to, ka ar šīm likmēm tiek aplikti tikai tie īpašumi, kuros deklarētas personas, kam ir ilgstoša un pastāvīga saikne ar Latviju. Šāda saikne apstrīdētās normas izpratnē esot uzskatāma par pierādītu pat tad, ja persona savu dzīvesvietu Latvijā ir deklarējusi kaut vai uz vienu dienu, proti, 1. janvāri, kas bijis septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada. Konkrētajā gadījumā samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes tiekot piemērotas nevis atkarībā no personas pilsonības, bet gan pēc citiem, tas ir, šādiem kritērijiem: 1) vai īpašums ir paredzēts dzīvošanai; 2) vai īpašums tiek izmantots dzīvošanai (proti, vai kāda persona ir deklarējusi tajā savu dzīvesvietu); 3) vai personai, kas to izmanto dzīvošanai, ir ilgstoša un pastāvīga saikne ar Rīgu (tātad arī ar Latviju). Izdodot apstrīdēto normu, esot ņemts vērā tas, ka Latvijas iedzīvotāji, no vienas puses, un citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts, Šveices Konfederācijas pilsoņi vai personas, kas saņēmušas pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā (turpmāk arī - ārzemnieki), no otras puses, neatrodas vienādos apstākļos. Latvijas pilsoņi un nepilsoņi pretstatā ārzemniekiem esot ilgstoši un pastāvīgi saistīti ar Latviju. Turklāt ārzemnieki esot ekonomiski un sociāli labāk nodrošināti nekā Latvijas iedzīvotāji. Rīgas domei, izdodot saistošos noteikumus, vajagot objektīvi izvērtēt iedzīvotāju maksātspēju un ekonomisko stāvokli. Apstrīdētās normas izslēgšana no Saistošajiem noteikumiem Nr. 148 nostādīšot Latvijas iedzīvotājus sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar citu valstu pilsoņiem, jo Latvijas iedzīvotājiem esot lielāks nodokļu slogs. Turklāt pašvaldībai, ievērojot tai pieejamos resursus, neesot citas iespējas individuāli izvērtēt to, vai konkrētai personai ir ilgstoša un pastāvīga saikne ar Latviju. Apstrīdētajā normā noteiktais pienākums deklarēt dzīvesvietu esot vienīgais kritērijs, pēc kura varot objektīvi grupēt gan ārzemniekus, gan Latvijas iedzīvotājus, lai noteiktu šo personu saistību ar Latviju un attiecīgi tām piemērojamo nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Prasība pēc deklarētās dzīvesvietas konkrētā īpašumā arī Īpašuma nodokļa likumā esot atzīta par pamatotu un atbilstošu objektīva grupējuma principam. Tādējādi apstrīdētā norma neaizskarot ārzemnieku tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties savu dzīvesvietu. Apstrīdētajā normā ietvertais septiņu gadu periods esot saprātīgs kritērijs, kas ļaujot pārliecināties par ārzemnieka nodomu ilgtermiņā saistīt savu dzīvi ar Latviju. Piemēram, atbilstoši Imigrācijas likumam personai, lai tā varētu saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vajagot nepārtraukti uzturēties Latvijā vismaz piecus gadus. Savukārt priekšnoteikums tam, lai persona varētu tikt naturalizācijas kārtībā uzņemta Latvijas pilsonībā, esot tās pastāvīgā dzīvesvieta Latvijā vismaz pēdējo piecu gadu periodā. Turklāt citas valsts pilsonim piecu gadu termiņš tiekot skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas dienas. Izstrādājot apstrīdēto normu, esot vērtēti arī citi kritēriji, pēc kuriem varētu konstatēt personas ilgstošu un pastāvīgu saikni ar Latviju, tostarp darba ņēmēja statuss Latvijā, kāds tai bijis noteiktu laiku. Tomēr šāds kritērijs būtu bijis apgrūtinošāks nekā apstrīdētajā normā ietvertais.