4. Article

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam un LESD 18. panta pirmajai daļai, tomēr personām LESD 21. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības tā tieši neierobežo. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pamatojoties uz likuma "Par pašvaldībām" 45. panta otro daļu, esot izvērtējusi Saistošo noteikumu Nr. 148 tiesiskumu. Attiecībā uz nodokļa likmēm, kas ietvertas minētajos noteikumos, ministrijai neesot bijis iebildumu. Tomēr tā lūgusi Finanšu ministrijas viedokli par deklarēto dzīvesvietu kā kritēriju samazināto nodokļa likmju piemērošanai. Finanšu ministrija norādījusi, ka šāds kritērijs atbilstot objektīva grupējuma principam un attiecīgi arī Īpašuma nodokļa likuma 3. panta pirmajai daļai un 3.1 panta pirmajai daļai. Savukārt, vērtējot Grozījumu tiesiskumu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija lūgusi Rīgas domi apsvērt, vai apstrīdētajā normā paredzētais septiņu gadu periods attiecībā uz deklarēto dzīvesvietu Latvijā ir samērīgs. Pēc ministrijas ieskata, šāda norma ierobežojot īpašnieka tiesības brīvi izvēlēties īrnieku. Tomēr Rīgas dome apstrīdēto normu atstājusi negrozītu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija esot lūgusi arī Tieslietu ministrijas viedokli par apstrīdētās normas atbilstību Latvijai saistošiem starptautiskajiem tiesību aktiem. Tieslietu ministrija secinājusi, ka apstrīdētā norma tieši neierobežo citu ES dalībvalstu pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties, stāties darba attiecībās vai veikt uzņēmējdarbību Latvijā, tomēr tā padara viņu uzturēšanos Latvijā sarežģītāku un finansiāli neizdevīgu. Ar Īpašuma nodokļa likumu pašvaldībai citstarp esot piešķirta rīcības brīvība nodokļu politikas veidošanā savā administratīvajā teritorijā. Savukārt atbilstoši likumam "Par pašvaldībām" pašvaldības ekskluzīvajā kompetencē ietilpstot gādāšana par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu, tajā veicamās saimnieciskās darbības sekmēšana, pašvaldības budžeta, teritorijas attīstības programmas un teritorijas plānojuma apstiprināšana, kā arī lemšana par kārtību, kādā izpildāmas pašvaldības autonomās funkcijas. Tādēļ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija neesot tiesīga pēc būtības vērtēt pašvaldības saistošajos noteikumos ietverto nekustamā īpašuma nodokļa likmju atbilstību Īpašuma nodokļa likumam. Esot jāņem vērā tas, ka nodokļa likme 1,5 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības ir maksimāli pieļaujamā nodokļa pamatlikme, nevis paaugstinātā likme. Savukārt likmes 0,2, 0,4 vai 0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības esot uzskatāmas par samazinātajām likmēm, kādas pašvaldība nosaka, izvērtējot sava budžeta iespējas un ņemot vērā Īpašuma nodokļa likumā ietvertos principus. Samazināto likmju noteikšana nozīmējot atvieglota nodokļa režīma piemērošanu un papildu labuma piešķiršanu nodokļa maksātājiem. Tādēļ šāda labuma saņemšanas papildu kritēriju noteikšana pašvaldības saistošajos noteikumos esot pamatota. Tomēr neesot saskatāms apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma leģitīmais mērķis, īpaši tajā ziņā, ka apstrīdētā norma pieļauj samazināto nodokļa likmju piemērošanu pat tad, ja persona savu dzīvesvietu Latvijā deklarējusi tikai uz vienu dienu pirms septiņiem gadiem. Ārzemnieki esot nostādīti nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā ar Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem. Tātad apstrīdētā norma diskriminējot personas to valstiskās piederības dēļ.