6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas pārstāve Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk - EST) Dr. iur. Irēna Kucina - norāda uz prasībām, kas izriet no LESD 18. panta pirmās daļas un 21. panta pirmās daļas kontekstā ar apstrīdēto normu. Atbilstoši EST judikatūrai visupirms esot jānoskaidro, vai apskatāmā situācija ietilpst Eiropas Savienības tiesību, konkrētajā gadījumā - ES pilsoņu tiesību uz brīvu pārvietošanos regulējošo un diskrimināciju aizliedzošo normu, materiālajā piemērošanas jomā. Apstrīdētā norma attiecoties uz situācijām, kad citu ES dalībvalstu pilsoņi, izmantojot tiem LESD 21. pantā noteiktās tiesības, uzturas un deklarē savu dzīvesvietu Latvijā. Tādējādi izskatāmajā lietā aplūkojamā situācija ietilpstot Līguma par Eiropas Savienību un LESD piemērošanas jomā. Saskaņā ar LESD 18. pantu dalībvalsts nedrīkstot līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgus nosacījumus citu dalībvalstu pilsoņiem un saviem pilsoņiem, kā arī piemērot vienādus nosacījumus atšķirīgās situācijās. Nevienlīdzīgā attieksme pilsonības dēļ varot ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņu brīvās pārvietošanas tiesības LESD 21. panta izpratnē. Piemēram, EST 2016. gada 26. maija spriedumā lietā C-300/15 esot atzīts, ka Luksemburgas tiesiskais regulējums, kas faktiski liedz saņemt nodokļa atlaidi Luksemburgā rezidējošam nodokļu maksātājam, ja viņa pensija, kas apliekama ar nodokli Luksemburgā, nopelnīta citā valstī, ierobežo LESD 21. pantā noteiktās tiesības. Apstrīdētā norma faktiski radot nevienlīdzīgu attieksmi atkarībā no tā, vai persona, kas deklarēta nekustamajā īpašumā, ir Latvijas vai citas ES dalībvalsts pilsonis. Uz citas ES dalībvalsts pilsoni esot attiecināta papildu prasība - dzīvesvieta Latvijā, kas bijusi deklarēta 1. janvārī septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada. Vajagot izvērtēt, vai attiecīgās situācijas ir salīdzināmas. Nozīme varot būt tam, kāda ir attieksme pret Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem un citu ES dalībvalstu pilsoņiem nekustamā īpašuma nodokļa pamatlikmes un samazināto likmju piemērošanas aspektos. Ja pirmajā aspektā attieksme ir vienāda, tas nozīmējot, ka starp minētajām personām nav objektīvu atšķirību un tātad attieksmei jābūt vienādai arī samazināto likmju piemērošanas aspektā. Vajagot izvērtēt arī to, kāda mērķa labad apstrīdētā norma pieņemta. Eiropas Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās tiesību ierobežojums varot tikt attaisnots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Valsts tiesiskajam regulējumam vajagot būt piemērotam konkrētā mērķa sasniegšanai, bet tas nedrīkstot pārsniegt to, kas nepieciešams attiecīgā mērķa sasniegšanai. Jautājumos, kurus neregulē ES tiesības, dalībvalstīm esot plaša rīcības brīvība, lemjot par kritērijiem, pēc kādiem varētu novērtēt personas saikni ar attiecīgās dalībvalsts sabiedrību. Tomēr atbilstoši EST judikatūrai šie kritēriji nevarot būt pārāk izslēdzoši. Piemēram, EST 2015. gada 26. februāra spriedumā lietā C-359/13 par pārāk izslēdzošu esot atzīts nosacījums, ka studentam, kurš pieprasa finansējumu, dzīvesvietai attiecīgajā dalībvalstī jābūt vismaz trīs gadus no sešiem gadiem pirms reģistrēšanās studijām. EST norādījusi, ka minētais nosacījums nav uzskatāms par tādu, kura izpilde neapšaubāmi apliecinātu to, cik lielā mērā finansējuma pieprasītājs integrējies attiecīgajā dalībvalstī. Tādēļ arī izskatāmajā lietā vajagot noskaidrot, vai apstrīdētajā normā ietvertie nosacījumi kontekstā ar EST judikatūru ir pieļaujami, izvērtējot to, vai personai ir ilgstoša un pastāvīga saikne ar Latviju.