7. Article

Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa pieļauj Satversmes tiesai pašai noteikt sava sprieduma tiesisko seku ietekmi, lai mazinātu tiesiskās drošības un noteiktības apdraudējumu, kādas visos gadījumos radītu tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu. Tādēļ Satversmes tiesa pārsvarā gadījumos izvēlas atzīt tiesību normu par neatbilstošu Satversmei no sprieduma pasludināšanas brīža, ja nav īpašu apsvērumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-18-01, 2016. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2015-22-01), vai no kāda brīža nākotnē pēc sprieduma pasludināšanas, ja nepieciešams dot laiku likumdevējam pieņemt labāku regulējumu vai atrast labāku tiesisko interešu izvērtējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-17-01, 2018. gada 15. maija spriedumu lietā Nr. 2017-15-01, 2017. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01, 2017. gada 26. oktobra spriedumu lietā Nr. 2016-31-01, 2017. gada 10. februāra spriedumu lietā Nr. 2016-06-01, 2016. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2015-19-01, 2016. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. 2015-18-01, 2016. gada 12. maija spriedumu lietā Nr. 2015-14-0103). Lietās, kas ierosinātas pēc personas konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesa, lai aizsargātu konkrētā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja intereses, atzīst tiesību normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no brīža, kad tā radījusi pamattiesības individuālu aizskārumu konstitucionālās sūdzības iesniedzējam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 16. punktu). Lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesa pamatā atzīst tiesību normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža vai normas pieņemšanas brīža: a. attiecībā uz individuālu personu, kuru skartu šīs tiesību normas piemērošana attiecīgajā civil-/administratīvajā vai krimināllietā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 22. punktu vai 2017. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01 15.3. punktu) vai b. attiecībā uz personām līdzīgās civil-/administratīvajās vai krimināllietās, bet kurās tiesvedības process vēl nav noslēdzies (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 23. punktu vai 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 22. punktu). Satversmes tiesa ir piešķīrusi spriedumam atpakaļvērstu ietekmi tikai ārkārtīgi retos gadījumos. Pamatā tie ir gadījumi, kad tiesa konstatējusi, ka apstrīdētā tiesību norma bijusi izdota, acīmredzami pārkāpjot likumā noteikto pilnvarojumu jeb ultra vires, un arī tikai tad, ja nav īpašu apsvērumu, kādēļ tiesiskā noteiktība un stabilitāte būtu aizsargājama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03 18. punktu, 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 18. punktu, 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 17. punktu).