8. Article

Lemjot par tiesību normas atzīšanu par spēkā neesošu, Satversmes tiesa ir pati vairākkārt norādījusi, ka tai iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku: a. neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu, Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punktu un tajā minēto judikatūru) vai, b. nepdraudētu tiesisko stabilitāti un noteiktību (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 22. punktu un tajā minēto judikatūru). Tādēļ arī Satversmes tiesa nekad nav atzinusi tiesību normu par spēkā neesošu (ex tunc), ja apstrīdētā norma regulējusi privāttiesiskas attiecības, izņemot lietās, kas ierosinātas pēc personas konstitucionālās sūdzības un tikai lai aizsargātu konkrētā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja intereses vai kurās tiesvedības process nav noslēdzies (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 23. punktu un 2014. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03 25. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa ir atkāpusies no savas konsekventās prakses.