4. Article

Satversmes tiesa iepriekš norādījusi, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi kā izņēmumi ir interpretējami šauri (Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punkts). Atklājot apstrīdētās normas saturu, Satversmes tiesa norādījusi, ka apstrīdētā norma ir vērsta tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu (Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 4. punkts). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju" (pieteikuma Nr. 58278/00) 126. punktā norāda, ka "ir jāievēro, ka 1995. gada likuma 5. panta 6. punkts ir formulēts nosacīti šaurā izpratnē [..] ierobežojums attiecas tikai uz tiem, kas "darbojušies" LKP aktivitātēs attiecīgajā laika posmā", t.i., laika posmā no 1991. gada 13. janvāra līdz šīs partijas likvidēšanas datumam - 1991. gada septembrim" (sk. arī 121. punktu un turpm.). Normas "mērķis bija aizsargāt demokrātiskā procesa integritāti, liedzot iespēju piedalīties demokrātiskas likumdevējas varas darbā tiem indivīdiem, kas bija spēlējuši aktīvu un vadošu lomu partijā, kas bija tieši saistīta ar mēģinājumu gāzt jaunizveidoto demokrātisko režīmu vardarbīgā veidā" (sk. 122. punktu). Tieši ar šādu tekstuālo un vēsturisko saturu Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkts ir arī sistēmiski saistīts ar citām tiesību normām Saeimas vēlēšanu likumā. Saeimas vēlēšanu likuma 13. panta trešās daļas 6. punkts noteic, ka Centrālā vēlēšanu komisija kandidātu, kas pēc 1991. gada 13. janvāra darbojies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, var svītrot, ja to apliecina attiecīgās tiesas spriedums. Saeimas vēlēšanu likuma normas neparedz Centrālajai vēlēšanu komisijai tiesības svītrot kandidātu pēc pašas komisijas ieskata. Likuma 13.panta trešā daļa piešķir komisijai tiesības veikt labojumus kandidātu sarakstā tikai uz citu iestāžu izziņu vai tiesas sprieduma pamata, bet ne pašas vērtējuma pamata. To izskaidro arī piesardzības apstāklis, jo Centrālo vēlēšanu komisiju lielākoties veido Saeimā jau pārstāvēto politisko partiju izvirzītie kandidāti. Saeimas vēlēšanu likuma 13.1 panta pirmā daļa noteic, ka komisijas lēmumu par kandidāta svītrošanu no reģistrētā kandidātu saraksta var pārsūdzēt tiesā triju darbadienu laikā no minētā lēmuma pieņemšanas. Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 54. panta pirmo daļu un trešās daļas 1. punktu tiesas kontrole pār šādu komisijas lēmumu jāveic septiņu dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas. Saeimas vēlēšanu likuma normas paredz ārkārtēji ātru šāda lēmuma kontroli, jo tas neprasa ietilpīgu faktu pārbaudi un novērtēšanu, neprasa augstas abstrakcijas juridisku jēdzienu konkretizāciju, jo kandidāta darbošanos apliecina tiesas spriedums. Tātad tiesai, kas veic Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pamatotības kontroli, ir jāpārliecinās tikai par to, vai komisija ir pareizi konstatējusi, ka kandidāta vēlēšanu tiesības ir ierobežotas ar spēkā stājušos tiesas spriedumu, un pareizi nolēmusi to svītrot no kandidātu saraksta. Saeimas vēlēšanu likuma 11. panta 3. punkts pieprasa, lai kandidāts apliecinātu, ka uz viņu neattiecas attiecīgais vēlēšanu tiesību ierobežojums. Taču kandidāts var skaidri apliecināt tikai to, ka par viņa darbību, ka viņš pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ir taisīts tiesas spriedums. Likums neprasa kandidātam sniegt deklarāciju, vai viņš vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.