10. Article

Izskatot lietu, Satversmes tiesai ir jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, citstarp ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja argumentāciju un pieteikumā atspoguļotos motīvus un apsvērumus (sal. ar Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006‑10‑03 16.2. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016‑11‑01 12.1. punktu). Tiesas pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās kontroles ietvaros lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās lietas apstākļi (sal. ar Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 13.2. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016‑11‑01 12.1. punktu). No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmei un publiskas personas jēdzienu ir attiecināti nevis uz visām personām, kas ieņem noteiktu lomu publiskajā dzīvē (piemēram, mākslā, sportā, mūzikā un citās jomās), bet gan tikai uz dažām publiskām personām, proti, bijušajiem un pašreizējiem Ministru kabineta locekļiem. Minētajām personām esot jārēķinās ar salīdzinoši lielāku iejaukšanos to privātajā dzīvē, tomēr informācijas par dzīvesvietu aspektā tām īpaši svarīga esot efektīva datu aizsardzība, jo šādām personām risks, ka tās savā dzīvesvietā var tikt pakļautas nevēlamai un neattaisnotai sabiedrības uzmanībai vai pat apdraudējumam, esot lielāks nekā citām personām. 10.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē par publiskām personām ir atzītas ne tikai personas, kuras ieņem publiskus amatus (sal. ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 24. jūnija spriedumu lietā "Von Hannover v. Germany", pieteikums Nr. 59320/00, un 2012. gada 7. februāra spriedumu lietā "Von Hannover v. Germany", pieteikumi Nr. 40660/08 un Nr. 60641/08), bet arī citas personas (sal., piemēram, ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 7. februāra sprieduma lietā "Axel Springer AG v. Germany" 99. punktu un 2014. gada 16. janvāra sprieduma lietā "Lillo-Stenberg and Saether v. Norway" 37. punktu). Fiziskā persona, kas sabiedrībā nav atpazīstama, var pieprasīt īpašu savas privātās dzīves aizsardzību, taču tas pats nav attiecināms uz publiskām personām. Atsevišķos gadījumos sabiedrības tiesības saņemt informāciju ietiecas publisku personu privātajā dzīvē, un īpaši tas attiecas uz politiķiem (sal., piemēram, ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 7. februāra sprieduma lietā "Von Hannover v. Germany", pieteikumi Nr. 40660/08 un Nr. 60641/08, 97. punktu). Samērojot vārda brīvību un publisku personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav atzinusi, ka šādu personu privātā dzīve būtu aizsargājama vairāk nekā jebkura cita indivīda privātā dzīve. Tas, vai konkrēta persona ir uzskatāma par publisku personu, katrā konkrētajā gadījumā vērtējams atsevišķi. Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas minēto publisko personu potenciālā apdraudējuma risku vai risku, ka tās var tikt pakļautas neattaisnotai sabiedrības uzmanībai, var novērst ar citiem normatīvajos aktos paredzētiem tiesiskajiem līdzekļiem, kas nav saistīti ar tiesas piekritības noteikšanu civilprocesā. Šie līdzekļi ir ietverti citstarp Civilprocesa likuma 250.58 pantā, Kriminālprocesa likumā, Civillikumā, Krimināllikumā un likumā "Par policiju". Atsevišķu augstāko valsts amatpersonu apsardzi saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likumu un Ministru kabineta 2016. gada 6. septembra noteikumiem Nr. 591 "Kārtība, kādā Drošības policija nodrošina aizsargājamo personu aizsardzību (apsardzi)" nodrošina Drošības policija. 10.2. Civilprocess paredzēts privāttiesisku strīdu risināšanai. Persona ir tiesīga iesniegt tiesā civilprasību pret jebkuru citu fizisko personu, un šajā ziņā nav nozīmes tam, vai iespējamais atbildētājs civillietā ir vai nav uzskatāms par publisku personu. Atbilstoši taisnīgas tiesas jēdzienā ietilpstošajam procesuālās līdztiesības principam (lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām) civilprocesa ietvaros nav pamata noteikt atšķirīgu attieksmi pret publiskām personām iepretim citiem ar tām salīdzināmos apstākļos esošiem iespējamajiem atbildētājiem. Tādējādi izskatāmajā lietā nav nepieciešams nošķirt dažādus iespējamos atbildētājus civillietā, proti, nošķirt publiskas personas no citām personām. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu iedarbību uz ikvienu personu, nevis tikai dažām publiskām personām.