11. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežo iespējamajam atbildētājam civillietā Satversmes 96. pantā garantētās pamattiesības, jo liek apstrādāt viņa personas datus, proti, noskaidrot un norādīt viņa deklarētās dzīvesvietas adresi. Satversmes tiesas likumā ietverto tiesas pieteikuma un konstitucionālās sūdzības institūtu ietvaros ir svarīgi pārliecināties, vai tiešām ir aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sal. ar Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016‑11‑01 12.1. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, vai apstrīdētās normas attiecas uz Satversmes 96. pantā noteiktajām pamattiesībām un ierobežo Pieteikuma iesniedzējas norādītajai personai, proti, iespējamajam atbildētājam civillietā, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. 11.1. Pieteikumā uzsvērts, ka apstrīdētās normas nosaka pienākumu prasības pieteikumā norādīt atbildētāja deklarēto dzīvesvietu un gadījumā, ja prasītājs norādījis nepareizu adresi un prasības pieteikums iesniegts tiesā, kurai attiecīgā lieta nav piekritīga, tiesnesis atbilstoši Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 6. punktam atsakās pieņemt prasības pieteikumu. Ievērojot minēto, ir skaidrs, ka izskatāmā lieta attiecas ne tikai uz iespējamo atbildētāju civillietā, kura deklarētās dzīvesvietas adrese norādāma prasības pieteikumā, bet arī uz to personu tiesībām uz pieeju tiesai, kuras ir vērsušās vai plāno vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasības pieteikumu. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās citstarp konkretizējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas ir interpretējamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12. punktu un 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑25‑01 17. punktu). Apstrīdētās normas noteic pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi, lai prasītājs varētu izmantot savas tiesības uz pieeju tiesai. Tāpēc Satversmes tiesai, lai gan izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 96. pantam, jāņem vērā arī citās Satversmes normās garantētās tiesības, tostarp 92. pantā ietvertās personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kuras citstarp aptver tiesības uz pieeju tiesai. 11.2. Konkretizējot Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības ietver dažādus aspektus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, identitāti un personas datus. Informācija par personu ietilpst minētā jēdziena saturā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 13. punktu un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 10. punktu). Latvijas Republika ir uzņēmusies starptautiskās saistības, kuru mērķis ir arī personas privātās dzīves, tostarp personas datu, aizsardzība. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. panta pirmā daļa citstarp paredz, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot Konvencijas 8. pantu, ir atzinusi, ka jēdziena "privātā dzīve" tvērums ir plašs, tas aptver dažādus personas fiziskās un sociālās identitātes aspektus un to nav iespējams izsmeļoši definēt. Informācija par personu un tās datu aizsardzība ietilpst tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā. Personas datu aizsardzībai ir izšķiroša nozīme tajā ziņā, lai persona varētu izmantot Konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Amann v. Switzerland", pieteikums Nr. 27798/95, 65. punktu un 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 66. un 103. punktu). Privātās dzīves neaizskaramība un personas datu aizsardzība nostiprināta arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā. Satversmes tiesa jau iepriekš, noskaidrojot Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību saturu kopsakarā ar Konvencijas 8. pantu, ir atzinusi, ka valsts institūcijām ir ne vien negatīvs pienākums atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums veikt šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības. Likumdevējam ir jāizveido tāds personas datu aizsardzības mehānisms, kas nodrošinātu to apstrādes noteikumu atbilstību paredzētajam mērķim. Ar personas privāto dzīvi saistīto datu apstrāde (vākšana, uzglabāšana, izpaušana) ietilpst personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. un 23.3.2. punktu). Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk - Datu regula) 4. panta pirmajai daļai personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu. Identificējama fiziskā persona ir tāda persona, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem. Ievērojot minēto, fiziskās personas deklarētā dzīvesvieta ir uzskatāma par personas datiem. Savukārt personas datu izpaušana un vākšana ir personas datu apstrādes darbības Datu regulas izpratnē (4. panta otrā daļa). Atbilstoši Iedzīvotāju reģistra likuma 19. pantam personas var saņemt reģistra informāciju par citu personu uz motivēta iesnieguma pamata. Prasības ziņu izsniegšanas pieprasījumam paredz Noteikumu Nr. 130 8. punkts. Tādējādi informācijas par fiziskās personas deklarēto dzīvesvietu izsniegšana sakarā ar iesniegumu, kas pamatots ar nepieciešamību vērsties tiesā ar civilprasību, kā arī šo datu saņemšana un norādīšana prasības pieteikumā (atbilstoši apstrīdētajām normām) ir uzskatāma par personas datu apstrādi. Informācija par fiziskās personas deklarēto dzīvesvietu ir tādi dati, kas saistīti ar personas privāto dzīvi, un šādu personas datu apstrāde ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo iespējamajam atbildētājam civillietā Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.