17. Article

Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, pieļaujot to, ka prasība tiek celta pēc personas darbavietas vai kādas citas tādas publiski zināmas vietas adreses, kur persona uzturas, kā arī paredzot, ka tiesa pati noskaidro piekritīgo tiesu un pārsūta tai prasības pieteikumu (sk. pieteikumu lietas materiālu 5. un 6. lp.). 17.1. Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6. pantam ikvienai personai, kurai ir Latvijas valstiskā piederība, ir pienākums deklarēt savu dzīvesvietu. No šā likuma 3. panta pirmās daļas izriet prezumpcija, ka persona deklarētajā dzīvesvietā arī dzīvo. Dzīvesvietas deklarēšanas jēga atbilstoši minētajai tiesību normai ir nodrošināt, lai valstij būtu zināma adrese, kurā persona ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Atbilstoši Paziņošanas likuma 4. panta pirmajai daļai fiziskajai personai dokumentu paziņo uz deklarētās dzīvesvietas adresi vai deklarācijā norādīto papildu adresi. Valstī ir radīta sistēma, kuras ietvaros adresātam ir pienākums būt sasniedzamam norādītajā adresē. Paziņošanas likums noteic dokumenta saņemšanas prezumpciju atkarībā no tā paziņošanas veida. Atbilstoši šā likuma 3. panta piektajai daļai adresāts var izvairīties no dokumentu faktiskas saņemšanas, bet nevar izvairīties no dokumentu saņemšanas tiesiskā nozīmē. Civilprocesa likuma prasības attiecībā uz iespējamā atbildētāja adreses norādīšanu un piekritības noteikšanu ir balstītas uz minēto valstī radīto sistēmu. No iepriekš teiktā izriet, ka personai nav pienākuma būt sasniedzamai tās darba vai studiju vietā. Turklāt nav pamata uzskatīt, ka izskatāmajā gadījumā prasības celšana pēc personas darbavietas vai studiju vietas adreses būtu saudzējošāks līdzeklis nekā tās celšana pēc deklarētās dzīvesvietas adreses. Ja personas darbavietas vai studiju vietas adrese būtu zināma, tās norādīšana prasības pieteikumā nozīmētu, ka arī tiesas korespondence tiktu nosūtīta uz šo adresi. Tādā gadījumā pastāvētu risks, ka sūtījumu var atvērt personas darbavietas vai studiju vietas lietvedības darbinieki un sūtījuma saturs var tapt zināms trešajām personām. Līdz ar to būtu aizskartas iespējamā atbildētāja civillietā tiesības uz korespondences neaizskaramību un tiktu pārkāptas viņa un citu lietā iesaistīto personu tiesības uz privāto dzīvi. Jāņem vērā, ka arī pret publisku personu var tikt celtas tādas prasības, kuras nav saistītas ar tās profesionālo darbību. Civiltiesiskā atbildība ir personiska atbildība, un, ja prasība tiek celta pret konkrētu personu, tad atbildētāja procesuālās tiesības un pienākumi ir tieši šai personai, nevis tās darbavietai. Turklāt personām ne vienmēr ir viena noteikta darbavietas adrese un darba devēja oficiālā adrese ne visos gadījumos ir tā vieta, kur darbinieks pastāvīgi uzturas un veic savus darba pienākumus. 17.2. Par alternatīvu līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, nevar uzskatīt arī tādu regulējumu, atbilstoši kuram tiesa pati pēc savas iniciatīvas noskaidrotu piekritīgo tiesu un pārsūtītu tai prasības pieteikumu, pirms tiek izlemts jautājums par tā pieņemšanu un civillietas ierosināšanu. Civillietas ierosināšanai nepieciešams tiesisks pamats - noteiktas formas un satura prasības pieteikums, par kura sastādīšanu ir atbildīgs tieši prasītājs. Tāpēc civillieta nevar tikt ierosināta pēc tiesas iniciatīvas, bet prasītāja pienākums ir sagādāt faktu materiālu, tostarp informāciju par lietas dalībniekiem, un celt prasību piekritīgajā tiesā. Šajā ziņā ir jāņem vērā arī tas, ka prasītāja interese noskaidrot piekritīgo tiesu var pastāvēt arī pirms prasības celšanas (sk. pieaicinātās personas Agra Bitāna viedokli lietas materiālu 86. lp.). Piemēram, pieteikums par prasības nodrošināšanu iesniedzams tiesā, kurā ceļama nodrošināmā prasība. Turklāt arī tad, ja tiesa pati noskaidrotu iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu un piekritīgo tiesu un pārsūtītu tai prasības pieteikumu, prasītājam, iepazīstoties ar lietas materiāliem, tik un tā taptu zināma atbildētāja adrese. Tātad iespējamā atbildētāja civillietā dati nebūt netiktu apstrādāti mazākā apjomā. Līdz ar to šis Pieteikuma iesniedzējas norādītais līdzeklis nav uzskatāms par tādu, ar kuru leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt, mazāk ierobežojot iespējamajam atbildētājam civillietā Satversmes 96. pantā paredzētās tiesības. Tādējādi nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.