18. Article

Izvērtējot apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 18. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pastāv šādi personas datu aizsardzības principi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte un anonimitāte. Šie principi uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādus tiesību aktus, kas garantētu datu drošību, kā arī noteiktu samērīgus ierobežojumus to izmantošanai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 18. punktu). Satversmes tiesa, ievērojot minētos datu aizsardzības principus, izvērtēs, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par iespējamā atbildētāja civillietā pamattiesībām nodarīto kaitējumu. 18.1. Tiesiskuma princips ietver nosacījumu, ka personas datu izmantošana un nodošana citiem mērķiem nekā tiem, kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt tikai saskaņā ar personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka iespējamā atbildētāja civillietā dati var tikt izmantoti uz likuma, proti, apstrīdēto normu pamata un tās ir saistītas ar nepieciešamību izsniegt iespējamā atbildētāja datus atbilstoši Iedzīvotāju reģistra likuma un Noteikumu Nr. 130 normām. Līdz ar to šāda datu apstrāde atbilst tiesiskuma principam. 18.2. Minimalitātes princips paredz, ka personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus. Proti, ņemot vērā datu pienācīgas glabāšanas nozīmi, datu izmantošana pieļaujama tikai sevišķi būtisku uzdevumu veikšanai, lai aizsargātu kādas tiesiski nozīmīgas intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu). 18.2.1. Izskatāmajā gadījumā datu izmantošana varētu būt nepieciešama, lai aizsargātu personai Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu. Minimalitātes principa kontekstā ir jānoskaidro arī tas, vai publiskojamo datu apjoms atbilst datu apstrādes mērķim. Valstij, izsniedzot attiecīgos datus, ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pārliecinātos, ka personas dati tiek izsniegti tikai tādā apjomā, kādā tie patiešām ir nepieciešami. Personas sākotnējā izšķiršanās par prasības celšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā izriet no dispozitivitātes principa, atbilstoši kuram procesuālo darbību izdarīšana vai neizdarīšana, tostarp prasības tiesības izmantošana vai neizmantošana, ir atkarīga vienīgi no puses subjektīvajiem ieskatiem. Savukārt apstrīdētās normas noteic, ka tiesības vērsties tiesā civilprocesuālā kārtībā var tikt īstenotas tikai tad, ja persona ir noskaidrojusi un norādījusi prasības pieteikumā iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi. Tikai tādā gadījumā, kad iespējamajam atbildētājam civillietā nav deklarētas dzīvesvietas, prasītājam ir pienākums norādīt tiesai iespējamā atbildētāja faktiskās dzīvesvietas adresi, ja viņam tā zināma. Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums norādīt iespējamā atbildētāja civillietā dzīvesvietu atspoguļo vispārīgu civilprocesa principu, pēc kura nosakāma tiesas piekritība konkrētā strīdā. Civilprasības celšana arī vēsturiski vienmēr ir bijusi saistīta ar nepieciešamību izmantot noteikta apjoma informāciju par atbildētāju, jo bez viņa iesaistes nedz prasība, nedz tiesvedība nav iedomājama. Noteikta apjoma dati par atbildētāju ikviena civilprocesa ietvaros ir nepieciešami jebkurā gadījumā (sk. arī pieaicinātās personas Martina Oša viedokli lietas materiālu 70. un 71. lp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka vairāk nekā 30 valstīs, tostarp pie Rietumu tiesību loka piederīgās valstīs, prasītājam ir pienākums prasības pieteikumā civillietā norādīt atbildētāja adresi. Savukārt vismaz 18 valstīs no visām aptaujātajām valstīm prasītājam jācenšas noskaidrot atbildētāja adresi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 27. aprīļa sprieduma lietā "Schmidt v. Latvia", pieteikums Nr. 22493/05, 39.-41. punktu). Valsts var prasīt no pusēm pienesumu tam, lai konkrēts civilprocess vispār būtu iespējams. Prasītāja pienākums ir norādīt puses, lai tiesa zinātu, kurš ar kuru tiesājas. Visupirms pietiekami konkrēti jābūt norādītam atbildētājam un viņa adresei, lai tam varētu nogādāt prasības pieteikumu. Ņemot vērā minēto, prasītāja pienākums identificēt atbildētāju, citstarp norādot iespējamā atbildētāja adresi, un celt prasību tajā tiesā, kurai piekritīga attiecīgā strīda izskatīšana, ir nesaraujami saistīts ar civilprocesa būtību. 18.2.2. Tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu). Satversmes tiesa izvērtēs pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi kontekstā ar personas tiesībām uz pieeju tiesai arī kopsakarā ar tiesu praksi. Civilprocesa likuma 133. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka tiesnesis atstāj prasības pieteikumu bez virzības, ja prasības pieteikumā nav visu šā likuma 128. panta otrajā vai ceturtajā daļā noteikto rekvizītu, tostarp nav norādīta atbildētāja deklarētā dzīvesvieta. Praksē tiesas lēmumos par prasības pieteikuma atstāšanu bez virzības tiek norādīts, kur personai jāvēršas, lai informāciju par iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi saņemtu (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša 2018. gada 12. februāra lēmumu lietā ar arhīva Nr. 3‑11/0156/26 un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša 2018. gada 20. februāra lēmumu lietā ar arhīva Nr. 3-11/0184/20). Atsaucoties uz šādu tiesas lēmumu, proti, lēmumu par prasības pieteikuma atstāšanu bez virzības, ir iespējams vērsties Pārvaldē, lūdzot to izsniegt informāciju par iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi. Šāda lēmuma iesniegšana apliecina, ka persona ir vērsusies tiesā un atbildētāja adrese ir nepieciešama, lai ierosinātu tiesvedību. Turpretim gadījumā, kad tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, viņam par to jāpieņem motivēts lēmums atsevišķa procesuāla dokumenta formā, norādot atteikuma pamatu. Piemēram, ja lieta nav pakļauta tiesai (Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 1. punkts), tad lēmumā jānorāda, kādā iestādē prasītājam jāvēršas, lai aizsargātu savas tiesības. Tāpat lēmumā jānorāda, kā novērst apstākļus, kuri neļauj ierosināt lietu [sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa. (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 414. lpp.]. Tādējādi tiesai lēmumā par atteikšanos pieņemt prasības pieteikumu būtu jānorāda, kā novērst prasības pieteikumā esošos trūkumus, lai tas tiktu pieņemts un lieta tiktu ierosināta. Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz tiesību doktrīnā atzīto, ka kļūdaina vai neatbilstoša norāde uz atbildētāja deklarēto dzīvesvietu, kas atšķiras no Iedzīvotāju reģistrā iekļautās adreses, ir pamats tam, lai tiesa atteiktos pieņemt prasības pieteikumu atbilstoši Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 6. punktam gadījumā, ja lieta nav piekritīga attiecīgajai tiesai. Tomēr lēmumā jānorāda, kurā tiesā pēc piekritības prasības pieteikums būtu iesniedzams [sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa. (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 104. lpp.]. Tāpat arī atbilstoši atsevišķiem tiesu prakses piemēriem lēmumā par atteikšanos pieņemt prasības pieteikumu var norādīt iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi un tiesu, kurā prasība saskaņā ar piekritības noteikumiem būtu ceļama (sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneša 2018. gada 21. februāra lēmumu lietā ar arhīva Nr. 3‑10/0061/29 un Ogres rajona tiesas tiesneša 2018. gada 21. februāra lēmumu lietā ar arhīva Nr. 3‑10/0010/1). Papildus tam pieaicinātā persona izskatāmajā lietā Tieslietu ministrija ir norādījusi uz prasītāja iespēju gadījumā, kad viņam iespējamā atbildētāja adresi nav izdevies noskaidrot, vērsties tiesā, izmantojot Civilprocesa likuma 16. nodaļā paredzēto regulējumu par pierādījumu nodrošināšanu pirms prasības celšanas tiesā (sk., piemēram, arī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša 2017. gada 27. decembra lēmuma lietā ar arhīva Nr.3‑12/0255/11 un Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša 2015. gada 25. maija lēmumu lietā ar arhīva Nr. 3-12/0059/9). Atbilstoši iepriekš analizētajai tiesu praksei un saskaņā ar apstrīdētajām normām personai, vēršoties tiesā, ir vai nu jāsniedz ziņas par tai zināmo iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu (kļūdainas norādes gadījumā tiesa var norādīt pareizu atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi un tiesu, kurā prasība ceļama), vai arī jāvēršas Pārvaldē ar atbilstoši motivētu iesniegumu (noteiktos gadījumos tam pievienojot tiesas lēmumu, kas apliecina, ka persona ir vērsusies tiesā un atbildētāja adrese nepieciešama, lai ierosinātu tiesvedību). Šajā sprieduma punktā aprakstītā apstrīdēto normu piemērošanas prakse gan attiecībā uz prasītāja pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi, gan attiecībā uz tiesas lomu, iesaistoties civilprocesuālajā tiesvedībā un norādot minēto adresi, saskan ar civilprocesa pamatā esošajiem principiem un līdz ar to arī Satversmes 92. pantā ietvertajām tiesībām uz pieeju tiesai civilprocesā, jo piedāvā mehānismus, ar kuru palīdzību persona var noskaidrot iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi vai nodrošināt pierādījumus pirms prasības celšanas tiesā. 18.2.3. Satversmes tiesa uzskata, ka šāds izsniedzamo datu apjoms, proti, informācija par iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu, pēc sava satura ir minimums, kas nodrošina iespēju vērsties ar civilprasību piekritīgajā tiesā. Apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt, ja dati netiek izsniegti vismaz apstrīdētajās normās noteiktajā apjomā. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums atbilst minimalitātes principam. Jāņem vērā, ka uz izskatāmo situāciju objektīvu iemeslu dēļ nevar tikt attiecināts tāds datu apstrādes princips kā anonimitāte, jo prasības celšana pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas ir vispārīgs tiesas piekritības noteikšanas princips civilprocesā. 18.3. Taisnīguma princips datu aizsardzības jomā prasa, lai informācijas iegūšana un apstrāde notiktu tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu iejaukšanos datu subjektu privātumā, autonomijā un integritātē (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu). Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Likumdevējam ir saprātīgi jāizsver visu iesaistīto pušu intereses un jāpieņem vairākuma gribai atbilstošs lēmums, kurā būtu samērīgi ievērotas skarto personu intereses (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑12‑01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 13.4. punktu). Tiesības uz pieeju tiesai ir tādas pamattiesības, no kuru pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību aizsardzība. Vēršoties tiesā, lai panāktu zaudējumu atlīdzināšanu, persona īsteno savas tiesības, savukārt likumdevējs ir paredzējis pietiekamu aizsardzību pret nepamatotu personas datu izsniegšanu no Iedzīvotāju reģistra. Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likuma 19. pantu fiziskās un juridiskās personas var saņemt reģistra informāciju par citu personu uz motivēta iesnieguma pamata. Savukārt Noteikumu Nr. 130 8. punkts noteic konkrētas prasības ziņu izsniegšanas pieprasījumam, tostarp pienākumu norādīt nepieciešamo ziņu apjomu, pamatojumu ziņu saņemšanas nepieciešamībai un to apliecinošus dokumentus, ziņu izmantošanas mērķi un datus, pēc kuriem var identificēt personu, uz kuru attiecas pieprasītās ziņas. Tādējādi ir spēkā tiesiskais regulējums, kas nodrošina personas datu izpaušanas pārskatāmību, proti, ir konstatējams gan tas, kurai personai informācija tikusi izpausta, gan arī tas, kādiem mērķiem tā izpausta. Savukārt prettiesiskas personas datu apstrādes gadījumā likumdevējs ir paredzējis sodu saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.7 pantu (nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem). Turklāt personai, kura veic nevēlamu, neattaisnotu otras personas izsekošanu vai dzīvesvietas novērošanu, atbildība par to ir paredzēta gan saskaņā ar minēto tiesību normu, gan arī uz Krimināllikuma 132.1 panta (vajāšana) vai citu pantu pamata. Satversmes tiesa secina, ka iespējamā atbildētāja civillietā pamattiesības uz viņa datu aizsardzību, kas ietvertas Satversmes 96. pantā, saduras ar citas personas pamattiesībām uz savu tiesību aizsardzību taisnīgā tiesā civilprocesā, bet šīs tiesības savukārt aizsargā Satversmes 92. pants. Sekas, kas iespējamajam atbildētājam civillietā kā datu subjektam rodas Satversmes 96. pantā garantēto pamattiesību ierobežojuma rezultātā, ir viņa datu izpaušana ierobežotā apjomā un tikai konkrētai personai, kura ir pienācīgi pamatojusi šo datu pieprasījumu un kurai ir paredzēta atbildība tādā gadījumā, ja tā attiecīgos personas datus apstrādās prettiesiski. Turpretim, raugoties no to seku viedokļa, kuras varētu rasties prasītājam tad, ja ar iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu saistītie dati netiktu apstrādāti, konkrētajā gadījumā ir jāatzīst, ka prasītājam pieeja tiesai savu tiesību aizsardzībai civilprocesā būtu liegta pēc būtības. Sabiedrības interesēs ir nodrošināt, lai tiesības uz taisnīgu tiesu tiktu īstenotas vismaz Satversmes 92. pantā paredzētajā apjomā. Izskatāmajā lietā izsverot minētās sekas un izvērtējot norādīto pamattiesību sadursmi, Satversmes tiesa secina, ka labums, ko no iespējamā atbildētāja pamattiesību ierobežojuma gūst sabiedrība, ir lielāks par viņa pamattiesībām nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 96. pantam.