2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Civilprocesa likuma 26. panta pirmā daļa, 128. panta otrās daļas 1.2 punkta pirmais teikums un 132. panta pirmās daļas 6. punkts, ciktāl tie paredz pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi, (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. pantam. Augstākā tiesa lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai pieņēma, izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz privāto tiesību juridiskās personas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (turpmāk - Pārvalde) izsniegt tai informāciju par vairāku publisku personu deklarēto dzīvesvietu. Šī informācija pieteicējai administratīvajā lietā esot nepieciešama, lai vērstos pret attiecīgajām personām vispārējās jurisdikcijas tiesā civilprocesuālā kārtībā. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām prasītājam, lai tas varētu vērsties tiesā civilprocesuālā kārtībā, obligāti jāapstrādā iespējamā atbildētāja - fiziskās personas - dati, proti, informācija par viņa deklarēto dzīvesvietu. Civilprocesa likumā neesot regulējuma, kas ļautu prasītājam vērsties tiesā, ja tas nav noskaidrojis iespējamā atbildētāja dzīvesvietu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām tiekot aizskartas iespējamā atbildētāja civillietā pamattiesības, kas noteiktas Satversmes 96. pantā. Informācija par personas deklarēto dzīvesvietu esot glabājama Iedzīvotāju reģistrā. Atbilstoši Iedzīvotāju reģistra likuma un Fizisko personu datu aizsardzības likuma (zaudējis spēku 2018. gada 5. jūlijā) normām šāda informācija varot tikt izsniegta trešajai personai citstarp tad, ja tā šai personai nepieciešama, lai īstenotu savas likumiskās intereses. Konkrētajā gadījumā pieteicējai administratīvajā lietā likumiskā interese vērsties tiesā ar civilprasību izrietot no Satversmes 92. panta pirmā teikuma. Lemjot par fiziskās personas datu izsniegšanu, esot nepieciešams samērot minēto informācijas pieprasītāja likumisko interesi ar attiecīgajam datu subjektam Satversmes 96. pantā noteiktajām pamattiesībām, bet izskatāmajā gadījumā tas neesot iespējams. Administratīvā procesa ietvaros esot ierobežotas iespējas pārliecināties par to, vai informācijas pieprasītāja interese vērsties tiesā ir patiesa un vai atsauce uz vēlmi vērsties tiesā netiek izmantota negodprātīgi - ar mērķi noskaidrot konkrētas personas dzīvesvietas adresi. Turklāt nedz atbildīgā iestāde, nedz administratīvā tiesa neesot tiesīga vērtēt informācijas pieprasītāja iecerētās civilprasības pamatotību. Tādēļ pastāvot risks, ka, izsniedzot informāciju par iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu, var tikt aizskartas viņa tiesības uz privāto dzīvi. Pieteikuma iesniedzēja, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, norāda, ka šāds risks jo īpaši skarot publiskas personas. Savukārt tad, ja informācija par iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu netiek izsniegta, informācijas pieprasītājam tiekot liegta iespēja īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu. Apstrīdētās normas esot pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. Tātad šajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adreses norādīšanai civilprocesā esot divas funkcijas - tā esot nepieciešama tiesas dokumentu nosūtīšanai iespējamajam atbildētājam, un atbilstoši šai adresei tiekot noteikta piekritīgā tiesa. Tādējādi tiekot nodrošināta iespējamā atbildētāja civillietā informēšana par tiesas procesu, kā arī viņa iespēja pienācīgi tajā piedalīties un īstenot savas procesuālās tiesības, jo piekritīgā tiesa atrodoties tuvāk atbildētāja dzīvesvietai un esot viņam ērtāk pieejama. Tātad apstrīdētajās normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - iespējamā atbildētāja civillietā tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzība. Lai gan apstrīdētās normas esot piemērotas šā leģitīmā mērķa sasniegšanai, tomēr pastāvot saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt. Saziņai ar iespējamo atbildētāju civillietā varot izmantot publiski pieejamu tādas vietas adresi, kur pastāv liela varbūtība attiecīgo personu sastapt, piemēram, darbavietas adresi, kā tas paredzēts Civilprocesa likuma 56. panta piektajā daļā. Paziņošana uz šādu adresi būšot ne mazāk efektīva par paziņošanu uz deklarētās dzīvesvietas adresi, it īpaši publiskas personas gadījumā. Turklāt šāda paziņošanas kārtība esot īpaši saprātīga tad, ja attiecīgā prasība ir saistīta ar iespējamā atbildētāja civillietā profesionālo darbību. Līdzīga kārtība esot nostiprināta arī citu valstu normatīvajos aktos. Savukārt piekritības jautājums varot tikt risināts tādējādi, ka tiesa, kurai pieteikums iesniegts, noskaidro piekritīgo tiesu un pārsūta pieteikumu tai. Šāda piekritības noteikšana neradīšot tiesām pārmērīgu slogu, jo Civilprocesa likums jau paredzot to, ka noteiktos gadījumos tiesa pārsūta lietu citai tiesai. Turklāt piekritība saskaņā ar Civilprocesa likuma normām varot tikt noteikta arī pēc citiem kritērijiem, nevis tikai pēc atbildētāja dzīvesvietas.