3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam. Prasības celšana tiesā pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas esot vispārīgs tiesas piekritības noteikšanas princips civilprocesā, un šis princips esot piemērojams visā Eiropas Savienībā. Turklāt pienākums norādīt atbildētāja sākotnējo kontaktinformāciju, kas nepieciešama tiesas korespondences nosūtīšanai, pastāvot arī gadījumos, kad prasītājam nav pienākuma vērsties tiesā pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas. Apstrīdētās normas ierobežojot iespējamā atbildētāja civillietā tiesības uz privāto dzīvi, jo nosakot pienākumu prasības pieteikumā norādīt viņa deklarētās dzīvesvietas adresi. Tomēr Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības esot ierobežotas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis (citu cilvēku tiesību aizsardzība) un tas esot samērīgs. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot tiesības uz privāto dzīvi tikai publiskām personām. Tomēr esot jāņem vērā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē par publiskām personām tiekot atzītas ne tikai tās personas, kuras ieņem publiskus amatus, bet arī citas personas. Tādēļ tas, vai konkrēta persona uzskatāma par publisku personu, katrā konkrētā gadījumā esot vērtējams atsevišķi. Līdz ar to neesot iespējams paredzēt, uz kādām personām būtu attiecināms izņēmums no vispārīgā principa, ka prasība tiek celta tiesā pēc atbildētāja dzīvesvietas. Saeima nepiekrīt tam, ka prasības celšana tiesā pēc kādas publiski zināmas adreses, kur persona uzturas, vai tiesai uzlikts pienākums pašai noskaidrot piekritīgo tiesu būtu uzskatāmi par pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Personām, kuras varētu tikt atzītas par publiskām, ne vienmēr esot viena noteikta darbavieta, un šādas publiski pieejamas adreses varētu arī nebūt. Darba devēja oficiālā adrese ne vienmēr esot arī tā vieta, kur darbinieks pastāvīgi uzturas un veic savus darba pienākumus. Ja darbinieks ir nodarbināts pie privātpersonas, tad par darba devēja adresi varētu tikt uzskatīta arī citas personas deklarētās dzīvesvietas adrese. Turklāt attiecīgo sūtījumu varot atvērt personas darbavietas lietvedības vai citas struktūrvienības darbinieki, tā ka sūtījuma saturs varot tapt zināms trešajām personām un tādējādi varot tikt aizskartas iespējamā atbildētāja civillietā tiesības uz korespondences neaizskaramību un privāto dzīvi. Prasītāja pienākums identificēt atbildētāju, norādīt atbildētāja kontaktinformāciju un celt prasību tajā tiesā, kurai piekritīga attiecīgā strīda izskatīšana, izrietot no sacīkstes principa. Turklāt šis pienākums atbilstot arī dispozitivitātes principam, saskaņā ar kuru procesuālo darbību izdarīšana vai neizdarīšana esot atkarīga no puses subjektīvajiem ieskatiem. Tādēļ civillietas ierosināšanai esot nepieciešams tiesisks pamats - noteiktas formas un satura prasības pieteikums. Līdz ar to nepastāvot vienlīdz efektīvi, civilprocesa principiem atbilstoši un personas tiesības mazāk ierobežojoši leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Pieteikuma iesniedzēja neesot norādījusi tādus konkrētus riskus vai apdraudējumus, kuri nebūtu novēršami ar citiem likumā noteiktiem mehānismiem un kuru dēļ būtu attaisnojama atšķirīga attieksme pret publiskām personām iepretim citiem ar tām salīdzināmos apstākļos esošiem iespējamajiem atbildētājiem civilprocesā. Neesot pamatots pieņēmums, ka publiskās personas vairāk nekā citas personas savā dzīvesvietā ir pakļautas apdraudējuma riskam vai neattaisnotai sabiedrības uzmanībai. Turklāt, vērtējot apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, vajagot ņemt vērā arī ierēdņu un amatpersonu civiltiesiskās atbildības sabiedrisko nozīmi. Tā esot būtisks instruments, ar ko varot ne tikai nodrošināt konkrētas personas tiesību aizsardzību, bet arī veicināt sabiedrības uzticēšanos publiskajai pārvaldei. Izskatāmajā gadījumā personas datu apstrāde esot likumīga, jo atbilstot visiem trim Eiropas Savienības Tiesas noteiktajiem kumulatīvajiem kritērijiem, proti: 1) nepieciešamība vērsties tiesā, lai panāktu zaudējumu atlīdzināšanu, uzskatāma par likumisku interesi; 2) informācija vajadzīga, lai uzsāktu tiesvedību civiltiesiskā kārtībā; 3) tiesības celt prasību civiltiesiskā kārtībā prevalē pār datu subjekta tiesībām. Likumdevējs esot paredzējis pietiekamu aizsardzību pret nepamatotu personas datu izsniegšanu. Pieprasījumam izsniegt ziņas no Iedzīvotāju reģistra vajagot būt precīzam un atbilstoši motivētam. Tomēr personas pienākums motivēt šādu pieprasījumu nenozīmējot to, ka Pārvalde varētu vērtēt civilprasības pieteikuma pirmšķietamo pieņemamību vai visos gadījumos pieprasīt, lai tas tiek uzrādīts. Prasības pieteikuma pieņemamības izvērtējums esot daļa no taisnīga tiesas procesa, un tas esot tiesas kompetencē. Tātad sabiedrības ieguvums no citu cilvēku tiesību aizsardzības esot lielāks nekā indivīda tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums.