6. Article

Pieaicinātā persona - Datu valsts inspekcija - uzskata, ka apstrīdētās normas pieļauj iespēju apstrādāt personas datus arī tādā veidā, kas nav saistīts ar citu personu tiesībām vērsties tiesā. Deklarētā dzīvesvieta esot uzskatāma par personas datiem, kas ietilpst personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Savukārt šādas informācijas izsniegšana esot uzskatāma par personas datu apstrādi. Pienākums norādīt iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu Civilprocesa likumā esot iestrādāts ne tikai tādēļ, lai personas īstenotu sacīkstes principu, bet arī praktisku apsvērumu dēļ. Iespējams, ka tiesām sākotnēji neesot bijis pieejas attiecīgām datubāzēm, kas būtu nepieciešama, lai tās pēc savas iniciatīvas nodrošinātu efektīvu lietas virzību. Taču pašlaik pastāvot alternatīvas attiecīgo datu ieguves iespējas. Datu valsts inspekcija pieļauj, ka dzīvesvietas adreses norādīšana iepriekš kalpoja par personas identifikācijas līdzekli. Taču šobrīd esot mainījusies gan dzīvesvietas izvēles kārtība, gan kārtība, kādā dzīvesvietas adrese tiek paziņota valstij, kā arī esot radīts precīzāks identifikators - personas kods. Normatīvie akti, pusēm slēdzot privāttiesiskus darījumus, neuzliekot tām pienākumu norādīt deklarēto dzīvesvietu vai pat vispār dzīvesvietu. Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1. pantam šā likuma mērķis esot panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Tādējādi privātpersonai izvirzītā prasība apstrādāt citas fiziskās personas datus ne tikai ierobežojot atbildētājam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības, bet zināmā mērā aizskarot arī prasītāja tiesības uz pieeju tiesai. Fizisko personu datu aizsardzības prasības nosakot personas datu apstrādes principus - tiesiskumu, taisnīgumu, minimalitāti un anonimitāti. Datu apstrāde esot veicama tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā. Iegūtā informācija esot izmantojama tikai ar konkrēto jomu saistītiem mērķiem. Personas dzīvesvietas izpaušanas mērķis konkrētajā gadījumā esot saistīts ar citu personu tiesisko interesi vērsties tiesā. Taču personas dati varot tikt apstrādāti arī ar attiecīgo mērķi nesaistītā veidā. Turklāt vienīgais mehānisms, kas paredzot aizsardzību pret nepamatotu personas datu apstrādi, esot attiecīgās rīcības sodāmība, kas paredzēta Krimināllikumā un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Tādēļ apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai esot izraugāmi saudzējošāki līdzekļi. Samērīgs līdzeklis, kas līdzsvarojot abu pušu tiesiskās intereses, esot aktīvas lomas uzticēšana tiesai.