8. Article

Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Agris Bitāns - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam. Likumā esot paredzēta kārtība, kas nodrošinot to, lai personas datu izpaušana būtu pilnībā pārskatāma, jo noteiktas formas un satura pieprasījumā tiekot norādīts gan tas, kam šī informācija izpaužama, gan arī mērķi, kādiem tā nepieciešama. Turklāt personas dati tiekot izpausti minimālā apjomā - tikai tiktāl, ciktāl to pieprasa Civilprocesa likums. Par tādu līdzekli, kas aizsargā datu subjektus, varot uzskatīt pienākumu maksāt valsts nodevu, jo finansiāls ieguldījums, ja tas nepieciešams informācijas iegūšanai, varot atturēt personu no informācijas pieprasīšanas. Ja pastāvētu šāda personas datu pieprasīšanas kārtība, tad būtu maz ticams tas, ka personas bieži pieprasīs informāciju par citu personu deklarēto dzīvesvietu, aizbildinoties ar interesi celt prasību tiesā. Taču personas interese celt tiesā prasību pret citu fizisko personu esot pārāka par fiziskās personas tiesībām neizpaust savas deklarētās dzīvesvietas adresi. Nevarot piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka nevēlamu uzmanību vai apdraudējumu publiskai vai jebkurai citai personai automātiski rada fakts, ka kādām citām personām ir zināma tās deklarētā dzīvesvieta. Tas nevarot būt pamats apgalvojumam, ka personai tiek radīti nesamērīgi riski, un neesot attaisnojama arī atšķirīga pieeja publiskas personas deklarētās dzīvesvietas adreses izpaušanai. Lai gan informācijas neizpaušana esot viens no privātuma aspektiem, biežāk sastopamais privātuma definējums tomēr esot saistīts ar kontroli pār to, kam, kad un kāda informācija par konkrētu personu tiek izsniegta. Pieteikuma iesniedzējas ierosinājums par tiesas dokumentu sūtīšanu uz darba vai studiju vietu esot nesamērīgs, jo attiecīgo sūtījumu saturs varot nonākt trešo personu rokās un rezultātā tām varot tikt izpausta informācija par atbildētāja privāto dzīvi. Vēl jo vairāk, Civilprocesa likums paredzot iespēju noteikt slēgtas tiesas sēdes sensitīvu kategoriju lietās, taču esot apšaubāms tas, ka šo lietu sensitivitāte varētu tikt adekvāti saglabāta tad, ja tiesas sūtījumi atbildētājam tiktu adresēti uz viņa darba vai studiju vietu. Attiecībā uz iespēju tiesai pašai noskaidrot piekritīgo tiesu vajagot ņemt vērā to, ka personas interese noskaidrot piekritīgo tiesu var pastāvēt arī pirms prasības celšanas. Ja iespējamajam atbildētājam civillietā Latvijā nav deklarētās dzīvesvietas, tad varot izrādīties, ka prasītāja ieguldītajam darbam prasības pieteikuma sagatavošanā nav jēgas. Turklāt neesot izslēgts arī tas, ka piekritīgās tiesas atrašanās vieta ir viens no kritērijiem, kurus prasītājs apsver, pieņemot lēmumu par prasības celšanu. Secinājumu daļa