9. Article

Pieteikuma iesniedzēja lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai ir pieņēmusi, izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz privāto tiesību juridiskās personas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Pārvaldei izsniegt tai informāciju par vairāku fizisko personu deklarēto dzīvesvietu. Konkrētajā gadījumā fizisko personu dati pieteicējai administratīvajā lietā esot nepieciešami, lai vērstos vispārējās jurisdikcijas tiesā ar civilprasību par zaudējumu atlīdzināšanu. Lai pieteicēja administratīvajā lietā varētu īstenot tiesības vērsties ar prasību tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, tai atbilstoši apstrīdētajām normām esot nepieciešams uzzināt iespējamo atbildētāju - tās visas ir publiskas personas - deklarēto dzīvesvietu adreses. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šāda kārtība pārkāpjot iespējamajam atbildētājam civillietā Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sk. pieteikumu lietas materiālu 5. lp.). Pieteikuma iesniedzēja apstrīd triju Civilprocesa likuma normu satversmību. Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētās normas nosaka: 1) tādu vispārīgu civilprocesa principu, ka tiesas piekritība konkrētā strīdā nosakāma pēc atbildētāja dzīvesvietas (Civilprocesa likuma 26. panta pirmā daļa); 2) pienākumu prasības pieteikumā norādīt atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi (Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 1.2 punkta pirmais teikums); 3) minētā pienākuma neizpildes tiesiskās sekas, proti, to, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja lieta nav piekritīga šai tiesai (Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 6. punkts). Apstrīdētās normas ir savstarpēji saistītas kā daļa no tiesiskā regulējuma, atbilstoši kuram tiek identificēts atbildētājs un noteikta tiesas piekritība civilprocesā. Tādējādi apstrīdētās normas ir vērtējamas kā vienots tiesiskais regulējums. Satversmes tiesas likuma 19.1 pants regulē tiesvedību Satversmes tiesā citstarp gadījumā, kad iesniegts tiesas pieteikums. Tiesas, tostarp administratīvās tiesas, ir konkrētās konstitucionālās kontroles subjekts, tāpēc tās nevar iesniegt abstraktās konstitucionālās kontroles pieteikumu Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 22. punktu). Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punktam un Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā administratīvajā lietā, proti, tādas normas, no kurām ir atkarīgs administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu). Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā pieprasītās informācijas izsniegšanu regulē Iedzīvotāju reģistra likuma un Ministru kabineta 2011. gada 15. februāra noteikumu Nr. 130 "Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 130) normas. Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likuma 10. panta pirmās daļas 1.-3. un 10. punktu ziņas par personas vārdu, uzvārdu, personas kodu un deklarēto vai norādīto dzīvesvietu tiek uzglabātas Iedzīvotāju reģistrā. Šā likuma 19. pants pieļauj, ka fiziskās vai juridiskās personas var saņemt reģistra informāciju par citu personu uz motivēta iesnieguma pamata. Noteikumu Nr. 130 8. punkts noteic prasības ziņu izsniegšanas pieprasījumam, citstarp pienākumu norādīt nepieciešamo ziņu apjomu, pamatojumu ziņu saņemšanas nepieciešamībai un to apliecinošu dokumentu (kopiju), ziņu izmantošanas mērķi un datus, pēc kuriem var identificēt personu, uz kuru attiecas pieprasītās ziņas. Izskatāmajā lietā apstrīdētā Civilprocesa likuma 26. panta pirmā daļa atspoguļo vispārīgu civilprocesa principu, pēc kura nosakāma tiesas piekritība konkrētā lietā, proti: prasību pret fizisko personu ceļ tiesā pēc tās deklarētās dzīvesvietas. Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 1.2 punkta pirmajā teikumā paredzēts, ka prasības pieteikumā norādāma personas deklarētā dzīvesvieta. Savukārt Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja lieta nav piekritīga šai tiesai. Izskatāmajā lietā tam ir nozīme gadījumā, ja prasības pieteikums netiek iesniegts tiesā atbilstoši atbildētāja deklarētajai dzīvesvietai. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Civilprocesa likumā nav regulējuma, kas dotu iespēju prasītājam vērsties tiesā, nenoskaidrojot iespējamā atbildētāja dzīvesvietu, kura prasības pieteikumā norādāma saskaņā ar apstrīdētajām normām. Lai persona varētu īstenot savas tiesības vērsties tiesā ar civilprasību, tai atbilstoši Civilprocesa likuma noteikumiem par prasības pieteikumā norādāmo informāciju esot nepieciešams uzzināt iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi. Satversmes tiesa secina, ka tādējādi tieši apstrīdētās normas ir saistītas ar pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi un no tām izriet nepieciešamība izsniegt informāciju par šo adresi atbilstoši Iedzīvotāju reģistra likuma un Noteikumu Nr. 130 normām. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir apstrīdētas vienota tiesiskā regulējuma normas, no kurām ir atkarīgs Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda rezultāts, un Satversmes tiesai ir jāizvērtē to atbilstība Satversmes 96. pantam.