13. Article

Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 21. punktu). Satversmes tiesas procesā pienākums norādīt leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu). 13.1. Rīgas dome norāda, ka Saistošo noteikumu Nr. 148 3. punkts izdots ar mērķi piemērot samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes vienīgi par tādām telpām, kas tiek izmantotas dzīvošanai. Pirms šīs tiesību normas izdošanas Rīgā bijuši aptuveni 39 tūkstoši dzīvokļu, kuros nebija deklarēta nevienas personas dzīvesvieta. Parasti šādi dzīvokļi kalpojot kā kapitāla ieguldījums vai arī tiekot izīrēti, tomēr īpašnieki liedzot īrniekiem deklarēt tajos savu dzīvesvietu. Tāpēc Rīgā trūkstot brīvu dzīvojamo platību un personām esot ierobežotas iespējas deklarēt savu dzīvesvietu. Pēc Rīgas domes ieskata, Saistošo noteikumu Nr. 148 regulējums veicina nekustamā īpašuma tirgus attīstību, motivē personas deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā, kā arī mudina izīrētājus atļaut īrniekiem deklarēt dzīvesvietu tiem izīrētajā īpašumā. Turklāt, pieaugot Rīgā deklarēto personu skaitam, palielinoties arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldības budžetā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 55. un 78. lp.). 13.2. Kopš 2013. gada pašvaldībām ir tiesības likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmi vai likmes. Likumdevējs šādu risinājumu izraudzījies, jo pašvaldības labāk pārzina savas iespējas un iedzīvotāju vajadzības. Tādēļ tās varētu īstenot pašvaldībai ilgtermiņā labvēlīgāku nodokļa politiku (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 15.2. punktu). Likumdevējs Īpašuma nodokļa likumā noteicis vienotus principus, kas pašvaldībām jāievēro, īstenojot tām piešķirto pilnvarojumu. Turklāt jau sākotnēji viens no šā pilnvarojuma mērķiem bijis piešķirt pašvaldībām tiesības noteikt arī atšķirīgas nodokļa likmes, piemēram, dzīvojamām mājām, kurās ir tukši (neizīrēti) dzīvokļi, lai veicinātu īres tirgus attīstību konkrētajā administratīvajā teritorijā (sk. Saeimai 2012. gada 28. septembrī iesniegtā likumprojekta Nr. 386/Lp11 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu. Pieejams: 11. Saeimas likumdošanas datu bāzē, http://www.saeima.lv). Arī Tieslietu ministrija atzinusi, ka "tukši" dzīvokļi ir problēma (sk. lietas materiālu 1. sēj. 146. lp.). Tādējādi pašvaldībai atbilstoši likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam un ievērojot likumdevēja noteikto nekustamā īpašuma nodokļa likmju ietvaru, ir tiesības noteikt arī atšķirīgas nodokļa likmes, ja vien tas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām augstāka juridiska spēka tiesību normām. 13.3. Nodokļa maksātājiem piemēroto nodokļa likmju atšķirībām jābūt pamatotām ar tādiem kritērijiem, kas saistīti ar konkrētā nodokļa mērķi. Ja nodokļa maksāšanas pienākums ir noteikts konkrētam subjektu lokam un balstīts uz noteiktu nodokļa objektu, tad atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanai jābūt pamatotai ar objektīvām nodokļa subjektu atšķirībām saistībā ar izraudzīto nodokļa objektu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 27.2. un 27.3. punktu). Kā norāda Rīgas dome, atbilstoši Saistošo noteikumu Nr. 148 3. punktā ietvertajam vispārīgajam regulējumam samazinātās nodokļa likmes nekustamajam īpašumam, kura lietošanas veids ir dzīvošana, var piemērot tikai tad, ja šajā īpašumā ir deklarēta vismaz vienas personas dzīvesvieta. Tomēr šāda viena kritērija izmantošana, lai aprēķinātu nodokli personai, kurai pieder dzīvokļa īpašumos nesadalīta daudzdzīvokļu māja, neesot taisnīga. Pastāvot atšķirības starp nodokļa maksātājiem, kuriem pieder viendzīvokļa māja vai dzīvokļa īpašums, un nodokļa maksātājiem, kuriem pieder dzīvokļa īpašumos nesadalīta daudzdzīvokļu māja. Dzīvokļa īpašumi un viendzīvokļa mājas esot plānoti un būvēti tā, lai nodrošinātu dzīvesvietu vienai ģimenei. Savukārt daudzdzīvokļu mājas, pat ja tās nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, esot domātas tam, lai nodrošinātu dzīvesvietu vairākām ģimenēm. Turklāt daudzdzīvokļu māja, kas nav sadalīta dzīvokļa īpašumos, varot piederēt arī vairākām personām kopīgi, proti, veidojoties kopīpašuma tiesiskajām attiecībām. Tādā gadījumā personai piederot domājamā daļa no daudzdzīvokļu mājas, nevis atsevišķs dzīvoklis. Savukārt telpu grupu ar nosaukumu "dzīvoklis" skaits dzīvokļa īpašumos nesadalītajās mājās varot būt dažāds - no divām līdz vairāk nekā 100, bet kopīpašnieku un viņiem piederošo domājamo daļu skaits ne vienmēr sakrītot ar telpu grupu skaitu. Dzīvokļa īpašumos nesadalīto daudzdzīvokļu māju gadījumā esot ierobežotas iespējas sasaistīt telpu faktisko izmantošanu ar personai piederošo domājamo daļu skaitu. Turklāt no Īpašuma nodokļa likuma izrietot tas, ka kopīpašnieka rīcība ar nodokļa objektu ietekmē arī pārejos kopīpašniekus un tiem aprēķināto nodokli (sk. lietas materiālu 1. sēj. 31.-32. lp.). Tādējādi Rīgas dome ir norādījusi uz objektīvām nodokļa maksātāju atšķirībām saistībā ar izraudzīto nodokļa objektu. 13.4. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka nekustamā īpašuma nodoklis, līdzīgi kā citi nodokļi ar fiskālo funkciju, nodrošina ieņēmumus pašvaldību budžetos. Savukārt, apliekot ar samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm tādus nodokļa objektus, kuros ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta, noteiktos gadījumos var tikt veicināta pašvaldības funkciju un uzdevumu izpilde (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 15.2. un 15.3. punktu). Regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu, tiek noteikts, lai nodrošinātu valsts budžeta un pašvaldību budžetu veidošanu, tādā veidā sekmējot sabiedrības labklājību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Turklāt saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 26. panta pirmo daļu šā nodokļa summas tiek ieskaitītas nodokļa maksātāja deklarētās dzīvesvietas pašvaldības budžetā un valsts pamatbudžetā atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktajam sadalījumam. Proti, ja persona deklarē dzīvesvietu noteiktas pašvaldības teritorijā, tad pašvaldība gūst ieņēmumus arī no šīs personas iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem. Savukārt ar nekustamā īpašuma nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu palīdzību pašvaldība var pildīt savas funkcijas. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme ir vērsta uz sabiedrības labklājības aizsardzību. Līdz ar to atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.