16. Article

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir izteikuši atšķirīgus viedokļus par to, vai konkrētajā situācijā pastāv citi atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Tiesībsargs uzskata, ka šādu līdzekļu nav, un šim viedoklim pievienojas arī Rīgas dome. Arī Finanšu ministrija uzsver, ka, ievērojot Rīgā vēsturiski izveidojušos nekustamo īpašumu sarežģīto struktūru, nav iespējams rast tādu risinājumu, kurš nodrošinātu pret visām personām absolūti vienlīdzīgu nekustamā īpašuma nodokļa regulējumu un kurā būtu ņemta vērā katras nodokļa maksātāju grupas specifika (sk. lietas materiālu 1. sēj. 62. lp.). Savukārt Tieslietu ministrija norāda, ka pašvaldība, aprēķinot nekustamā īpašuma nodokli par daudzdzīvokļu mājām, kas nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, varētu izmantot nevis vienai dzīvesvietu deklarējušai personai piekrītošo telpu platību, bet gan citu informāciju. Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma lietā Nr. 2014-03-01 23. punktu). 16.1. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, nodokļa aprēķināšanai konkrētajā gadījumā iespējams izmantot informāciju par dzīvokļa īpašumos nesadalīto daudzdzīvokļu māju reālo sastāvu, proti, informāciju par telpu grupu skaitu, dzīvokļu skaitu un katrā konkrētajā telpu grupā deklarēto personu skaitu. Tādā veidā būtu iespējams ņemt vērā to, cik personu ir deklarētas konkrētās telpu grupās, nevis veidot kritēriju - vienai dzīvesvietu deklarējušai personai piekrītošā telpu platība (sk. lietas materiālu 1. sēj. 147. lp.). Atbilstoši Īpašuma nodokļa likuma 6. panta pirmajai daļai pašvaldībai jāpaziņo nodokļa maksātājam par nodokļa apmēru kārtējam taksācijas gadam līdz tā paša gada 15. februārim, nosūtot maksāšanas paziņojumu. Tādējādi pašvaldībai, ievērojot tai likumdevēja piešķirto pilnvarojumu nekustamā īpašuma nodokļa jomā un minēto paziņošanas termiņu, ir jānosaka pēc iespējas efektīvāka nodokļa aprēķināšanas kārtība. Nodokļa aprēķināšanas efektivitāti noteiktos gadījumos mazina citstarp tas, ka pašvaldības rīcībā nav nodokļa aprēķināšanai nepieciešamo datu, piemēram, tie jāpieprasa no citām valsts institūcijām vai pašiem nodokļa maksātājiem. Aprēķinot nodokļa apmēru saskaņā ar apstrīdēto normu, Rīgas dome izmanto tās rīcībā jau esošu informāciju. Proti, informācija par personas deklarēto dzīvesvietu konkrētā īpašumā vai par īpašuma platību ir pašvaldības rīcībā, tā neprasa papildu apstrādi vai izvērtēšanu. Savukārt no lietas materiāliem izriet, ka ne visos gadījumos attiecībā uz dzīvokļa īpašumos nesadalītajām daudzdzīvokļu mājām pašvaldības rīcībā ir ziņas par tajās esošo telpu grupu vai dzīvokļu skaitu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 9. lp.). Informācijai, kura tiek izmantota nodokļa piemērošanai un aprēķināšanai, jābūt ticamai un patiesai. Tādējādi Tieslietu ministrijas piedāvātais risinājums nesasniegtu atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētā norma. 16.2. Tāpat Tieslietu ministrija norāda, ka gadījumos, kad dzīvokļa īpašumos nesadalīta daudzdzīvokļu māja pieder vairākām personām kopīgi, nodokļa aprēķināšanai Rīgas dome varētu pieprasīt no nodokļa maksātājiem papildu informāciju, piemēram, par viņu lietošanā esošajām telpām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 146. lp.). Atbilstoši Īpašuma nodokļa likuma 2. panta ceturtajai daļai nekustamā īpašuma nodokli par nekustamo īpašumu, kas uz kopīpašuma tiesību pamata pieder vairākām personām, maksā katrs kopīpašnieks atbilstoši savai domājamai daļai kopīpašumā. Lai gan nodokļa aprēķinā tiek ņemts vērā katram nodokļa maksātājam piederošo domājamo daļu skaits, par nodokļa objektu joprojām ir uzskatāma visa dzīvokļa īpašumos nesadalītā daudzdzīvokļu māja, nevis domājamā daļa vai konkrētās personas lietošanā esošās telpas. Arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanai par kopīpašumu katra kopīpašnieka daļa nosakāma atbilstoši īpašumā esošajām domājamām daļām, neņemot vērā kopīpašuma lietošanas kārtību, pat ja šāda vienošanās reģistrēta zemesgrāmatā (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-90/2018 9. punktu). Tādējādi informācija par personas lietošanā esošajām telpām ne vienmēr būtu uzskatāma par objektīvu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas kritēriju. Turklāt no Rīgas domes sniegtās informācijas izriet, ka 2018. gada 1. janvārī Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā bijis 21 481 nodokļa maksātājs, kuram aprēķināms nodoklis par dzīvokļa īpašumos nesadalītu daudzdzīvokļu māju (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8. lp.). Proti, risinājums, kuru piedāvā Tieslietu ministrija, prasītu papildu laiku un līdzekļus, kā arī ievērojami palielinātu pašvaldības institūciju darba apjomu. Pieprasot informāciju no atsevišķiem nodokļa maksātājiem vai uzliekot personām pienākumu iesniegt noteiktu informāciju nodokļa aprēķināšanas vajadzībām, tiktu radītas papildu saistības personām un palielināts administratīvais slogs salīdzinājumā ar apstrīdētās normas regulējumu. Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.