17. Article

Noskaidrojot, vai atšķirīgā attieksme ir samērīga jeb atbilstoša, Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko no šādas attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. 17.1. Satversmes tiesai, noskaidrojot atšķirīgās attieksmes samērīgumu kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmo teikumu, citstarp jāapsver tas, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu). Tiesībsargs pieteikumā nav izvirzījis tādus argumentus, kas ļautu secināt, ka, pamatojoties uz apstrīdēto normu, aprēķinātais nodokļa maksājums būtu nesamērīgs slogs nodokļa maksātājam. Tam nav gūstams apstiprinājums arī no citiem lietas materiāliem. No Rīgas domes sniegtās informācijas izriet, ka 56 procentiem nodokļa maksātāju, kuriem piemērojama apstrīdētā norma, aprēķinātais nodoklis nepārsniedz 100 euro (sk. lietas materiālu 1. sēj. 57. lp.). Turklāt jāņem vērā, ka, piemēram, tādos gadījumos, kad dzīvokļa īpašumos nesadalītā daudzdzīvokļu mājā dzīvesvietu nav deklarējusi neviena persona, nodokļa maksātājam piemēro nekustamā īpašuma nodokļa likmi 1,5 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības, bet gadījumos, kad šādā mājā dzīvesvietu ir deklarējusi vismaz viena persona, likmi 1,5 procentu apmērā nodokļa maksātājam piemēro vienīgi par to īpašuma platības daļu, kura "nav nosegta" ar ēkā deklarētajām personām piekrītošo platību. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka nodokļa maksājums, kas aprēķināts saskaņā ar apstrīdēto normu, būtu nesamērīgs slogs adresātam. 17.2. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktās atšķirīgās attieksmes dēļ nodokļa maksātāji ir spiesti deklarēt savā īpašumā vairāk personu, nekā tur patiešām dzīvo. Šāds regulējums neveicinot likumu ievērošanu un tādēļ neesot atbilstošs visas sabiedrības interesēm. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nekustamā īpašuma nodokļa galvenais uzdevums ir nodrošināt ieņēmumus pašvaldības budžetā. Tomēr atsevišķos gadījumos šis nodoklis pilda arī regulējošo funkciju (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 15.2. punktu). Proti, tas mudina nodokļa maksātājus uz noteiktu rīcību vai noteiktā veidā šo rīcību ietekmē (sk. arī Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 15. punktu). Arī apstrīdētajai normai piemīt regulējoša funkcija - mudināt nodokļa maksātājus deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā vai ļaut deklarēt savu dzīvesvietu nodokļa objektā personām, kuras tur dzīvo. Tātad nodokļa maksātājs var pielāgot savu rīcību tādā veidā, lai viņam tiktu piemērotas samazinātās nodokļa likmes. Savukārt iespējama apstrīdētās normas ļaunprātīga izmantošana vai izmantošana pretēji tās mērķim pati par sevi nenozīmē, ka šī norma neatbilstu Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013‑17‑01 29.2. punktu). 17.3. Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētā norma nav samērīga, jo viena kopīpašnieka rīcība ar nekustamo īpašumu nepamatoti ietekmē pārējo kopīpašnieku nodokļa slogu. Jāņem vērā, ka apstrīdētā norma attiecas gan uz atsevišķā īpašuma objektiem, proti, tādām daudzdzīvokļu mājām, kuras pieder vienam īpašniekam, gan arī uz tādām daudzdzīvokļu mājām, kuras ir vairāku personu kopīpašumā. Turklāt Rīgā vairumā gadījumu daudzdzīvokļu mājas, kas nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, pieder vienam īpašniekam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 147. lp.). Atbilstoši Civillikuma 1067. pantam kopīpašuma tiesība ir īpašuma tiesību aprobežojums, kas nozīmē, ka viena un tā pati nedalīta lieta pieder vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās. Saskaņā ar Civillikuma 1069. pantu kopīpašnieki samērīgi ar katra daļu saņem visus labumus, kādus kopējā lieta dod, un tādā pašā samērā arī nes zaudējumus, kādi tai ceļas. Proti, kopīpašuma institūts pats par sevi rada tādas sekas, ka viena kopīpašnieka rīcība var noteiktā mērā ietekmēt pārējos kopīpašniekus. Tādējādi personām, kas ir kopīpašuma tiesiskajās attiecībās, jāapzinās no tām izrietošās tiesiskās sekas. Savukārt tad, ja kādu tiesisku vai faktisku apstākļu dēļ kopīpašnieks vairs nevēlas palikt kopīpašumā, viņš atbilstoši Civillikuma 1074. pantam ir tiesīgs prasīt tā izbeigšanu. Turklāt Civillikums paredz vairākus tiesiskus līdzekļus, ar kādiem tiesa var izbeigt kopīpašuma stāvokli (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 14.3.3. punktu). 17.4. Sabiedrības ieguvums no atšķirīgās attieksmes, kas noteikta ar apstrīdēto normu, ir ieņēmumi pašvaldības budžetā, kas ļauj tai pildīt savas funkcijas sabiedrības interesēs. Apstrīdētā norma ļauj aprēķināt nodokļa maksājumu, izmantojot pašvaldības rīcībā jau esošu informāciju. Proti, sabiedrība kopumā gūst labumu arī no efektīvas nodokļa administrēšanas. Papildus tam apstrīdētā norma sekmē arī to, lai personas, piemēram, īrnieki, deklarētu savu dzīvesvietu tur, kur patiešām dzīvo, un tādā veidā veicina personu sasniedzamību tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Tādējādi labums, ko no atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām uz īpašumu nodarīto zaudējumu. Līdz ar to, nosakot atšķirīgo attieksmi, ir ievērots samērīguma princips un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam teikumam.