2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam teikumam. Tiesībsargs ierosinājis pārbaudes lietu par apstrīdēto normu. Minētās lietas ietvaros tiesībsargs secinājis, ka apstrīdētā norma nepamatoti paredz atšķirīgu nekustamā īpašuma nodokļa apmēru un aprēķinu personai, kurai pieder dzīvokļa īpašums vai viendzīvokļa māja, un personai, kurai pieder daudzdzīvokļu māja, kas nav sadalīta dzīvokļa īpašumos. Tiesībsargs ieteicis Rīgas domei grozīt apstrīdēto normu, lai novērstu neattaisnotu atšķirīgo attieksmi, tomēr Rīgas dome atteikusies tiesībsarga norādītajā termiņā novērst konstatētos trūkumus. Regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpstot Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā. Savukārt, ievērojot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, likumdevējam esot jāraugās, vai atšķirīga attieksme nodokļa aprēķināšanas kārtībā ir pamatota, proti, vai nodokļa maksātāju grupas patiešām atšķiras. Saskaņā ar Īpašuma nodokļa likuma regulējumu nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji pamatā esot īpašnieki - neatkarīgi no tā, vai īpašums tiem pieder reālās vai domājamās daļās. Tādēļ esot salīdzināmi tie īpašnieki, kuriem pieder dzīvokļa īpašums vai viendzīvokļa māja, kur ir deklarēta viena persona, un tie īpašnieki, kuriem pieder daudzdzīvokļu mājas, kas nav sadalītas dzīvokļa īpašumos un kur ir deklarēta viena persona uz katru īpašnieku. Par minētās personu grupas vienojošām pazīmēm esot uzskatāmas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu un šajā īpašumā deklarēta persona. Tādējādi abas personu grupas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Fiziskajām personām, kam pieder dzīvokļa īpašums vai viendzīvokļa māja, kurā dzīvesvietu deklarējusi vismaz viena persona, samazinātā nodokļa likme 0,2, 0,4 vai 0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības esot piemērojama neatkarīgi no īpašuma dzīvojamās platības. Turpretī fiziskajām personām, kurām pieder daudzdzīvokļu mājas, kas nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, samazinātā nodokļa likme esot piemērojama par 30 kvadrātmetriem uz katru īpašumā deklarēto personu. Tādējādi apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personām. Apstrīdētā norma esot izdota tādēļ, lai samazinātās nodokļa likmes tiktu piemērotas tikai par tām telpām, kas tiek izmantotas dzīvošanai. Kā pārbaudes lietas ietvaros norādījusi Rīgas dome, šī norma motivējot personas deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā, līdz ar to palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus pašvaldības budžetā un veicinot galvaspilsētas attīstību. Tādējādi tiesībsargs uzskata, ka atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība. Palielinoties pašvaldībā deklarēto personu skaitam, palielinoties arī tās ieņēmumi. Tādēļ Rīgas domes izmantotie līdzekļi esot piemēroti atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa sasniegšanai. Neesot arī citu, saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem varētu sasniegt atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi. Tomēr ar pašvaldībā deklarēto personu skaitu esot saistīti ne vien tās ieņēmumi, bet arī izdevumi. Proti, pašvaldībai esot pienākums sniegt saviem iedzīvotājiem noteiktus pakalpojumus. Rīgas dome piemērojot samazinātās nodokļa likmes tikai par tām telpām, kuras patiešām tiek izmantotas dzīvošanai, un saistot tās ar deklarēšanās faktu taksācijas gada sākumā. Savukārt tam, vai persona attiecīgajā īpašumā ir deklarēta visu atlikušo gadu, neesot nozīmes. Rezultātā personas, cenšoties izvairīties no apstrīdētās normas radītās nevienlīdzīgās situācijas, savos īpašumos deklarējot vairāk personu, nekā tur patiešām dzīvo. Tādējādi Rīgas dome gūstot ieņēmumus, ko varot izmantot savu pakalpojumu nodrošināšanai, par personām, kuras faktiski nemaz nedzīvojot tās teritorijā. Šāda politika neesot taisnīga nedz pret personām, nedz citām pašvaldībām, kuras nesaista nekustamā īpašuma nodokļa apmēru ar personas deklarēto dzīvesvietu konkrētajā īpašumā. Līdz ar to labums, ko no atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība, esot mazāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.