4. Article

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam teikumam. Nodokļa likme 1,5 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības esot pamatlikme. Savukārt likmes 0,2, 0,4 vai 0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības esot uzskatāmas par samazinātajām likmēm. Samazināto likmju noteikšana nozīmējot atvieglota nodokļa režīma piemērošanu un papildu labuma piešķiršanu nodokļa maksātājam. Tādēļ esot pamatoti noteikt arī papildu kritērijus šāda labuma saņemšanai. Pamatojoties uz likuma "Par pašvaldībām" 45. panta otro daļu, ministrija esot izvērtējusi Saistošo noteikumu Nr. 148 tiesiskumu. Attiecībā uz nodokļa likmēm, kas ietvertas minētajos noteikumos, ministrijai neesot bijis iebildumu. Tomēr esot jāņem vērā tas, ka atbilstoši Īpašuma nodokļa likumā un likumā "Par pašvaldībām" noteiktajam ministrija nav tiesīga pēc būtības vērtēt pašvaldības saistošajos noteikumos ietverto nekustamā īpašuma nodokļa likmju atbilstību Īpašuma nodokļa likumam. Ministrija arī lūgusi Finanšu ministrijas viedokli par deklarēto dzīvesvietu kā samazināto nodokļa likmju piemērošanas kritēriju. Finanšu ministrija norādījusi, ka šāds kritērijs atbilstot objektīva grupējuma principam un attiecīgi arī Īpašuma nodokļa likuma 3. panta pirmajai daļai un 3.1 panta pirmajai daļai. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija esot sniegusi viedokli par apstrīdēto normu arī tiesībsargam viņa ierosinātajā pārbaudes lietā. Nosakot atšķirīgas nodokļa likmes dzīvokļa īpašumos nesadalītām mājām, Rīgas dome esot piemērojusi objektīva grupējuma principu. Proti, nodokļa objekti pēc to tiesiskā statusa esot nošķirti objektīvi. Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 43.1 panta pirmajai daļai Rīgas dome Saistošo noteikumu Nr. 148 un Grozījumu paskaidrojuma rakstos esot sniegusi apstrīdētās normas un Saistošo noteikumu Nr. 148 30.1 punkta izdošanas pamatojumu. Ministrija secina, ka Rīgas dome ir sniegusi saprotamu un ar statistikas datiem pamatotu skaidrojumu par apstrīdētajā normā noteikto vienai personai piekrītošo telpu platību, kas tiek izmantota nodokļa aprēķināšanā. Likumdevēja izvirzītais Īpašuma nodokļa likuma mērķis bijis samazināt nodokļa apmēru tieši dzīvošanai paredzētiem nodokļa objektiem. Rīgas pašvaldība, tāpat kā daudzas citas Latvijas pašvaldības, esot izvēlējusies nodokļa objektā deklarēto dzīvesvietu kā faktu, kas apliecina to, ka objekts tiek izmantots dzīvošanai. Attiecīgi šādā gadījumā esot pamats piemērot samazinātās nodokļa likmes. Savukārt tad, ja daudzdzīvokļu māja pieder vienam īpašniekam, esot pamats uzskatīt, ka visa māja netiek izmantota tieši kā nodokļa maksātāja dzīvesvieta. Daudzdzīvokļu mājas varot noteikt par atsevišķu nodokļa objektu grupu, jo tās atšķiroties no dzīvokļa īpašuma vai viendzīvokļa mājām gan pēc funkcionalitātes, gan platības un kadastrālās vērtības. Pēc ministrijas ieskata, nodokļa maksātājs, kuram pieder dzīvokļa īpašums vai viendzīvokļa māja, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar nodokļa maksātāju, kuram pieder daudzdzīvokļu māja. Līdz ar to esot pieļaujama atšķirīgu nodokļa likmju noteikšana konkrētām nodokļa maksātāju grupām.