7. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - kopumā pievienojas tiesībsarga pieteikumā ietvertajiem argumentiem. Civillikumā neesot izdalīts īpašs regulējums attiecībā uz daudzdzīvokļu mājām, kuras ir un kuras nav sadalītas dzīvokļa īpašumos. Tādēļ varētu uzskatīt, ka visu šo māju īpašnieki atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr dzīvokļa īpašumam esot piemērojams ne vien Civillikuma, bet arī Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums. Līdz ar to katrā gadījumā, ņemot vērā konkrētos apstākļus, esot atsevišķi jāvērtē tas, vai minētās personu grupas tiešām atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Lai gan kopīpašums ir īpašuma aprobežojums, personas tajā lielākoties iestājoties brīvprātīgi, un Civillikums neparedzot pienākumu kopīpašuma attiecības izbeigt. Kopīpašums esot izplatīts tiesisko attiecību veids, un tiesību sistēma to pieļaujot. Tādēļ esot rūpīgi jāvērtē tas, vai valsts rīcība, ieskaitot tās īstenoto nodokļu politiku, varētu būt vērsta uz kopīpašuma izbeigšanu. Turklāt vajagot ņemt vērā, ka ne visos gadījumos ir iespējama īpašuma reāla sadale. Bieži vien kopīpašnieks neesot spējīgs novērst apstākļus, kas liedz īpašuma sadali. Attiecīgi rodoties tādas situācijas, ka persona, kas atrodas tiesiski atzītās attiecībās, tiek "sodīta" par to, ka nevar novērst apstākļus, kuri nemaz nav no tās atkarīgi. Turklāt, nosakot pienākumu sadalīt kopīpašumā esošās daudzdzīvokļu mājas, vajagot būt skaidrībai par to, vai šis pienākums ir attiecināms tikai uz Rīgu vai visu Latviju. Pamatotas šaubas esot arī par to, vai pašvaldībām ir noteikta kompetence veicināt daudzdzīvokļu māju sadali dzīvokļa īpašumos. Ja likumdevējs konstatētu, ka daudzdzīvokļu māju nesadalīšana dzīvokļa īpašumos ir problēma, tad tā būtu risināma valsts mērogā, attiecinot vienādus noteikumus uz visiem daudzdzīvokļu māju īpašniekiem. Tāpat esot jāvērtē, vai sabiedrības ieguvums no tā, ka daudzdzīvokļu mājas būs sadalītas dzīvokļa īpašumos, būs lielāks par kāda īpašnieka tiesību ierobežojumu, proti, pienākumu maksāt lielāku nekustamā īpašuma nodokli. Deklarētās dzīvesvietas kritērijs pats par sevi esot objektīvs. Tomēr fakts, ka kāda persona deklarējusi kādā īpašumā savu dzīvesvietu, neliecinot par to, ka konkrētais īpašums atrodas civiltiesiskajā apgrozībā. Tādēļ būtu izvērtējams, vai Rīgas domes īstenotā nodokļu politika patiešām veicina īres tirgus attīstību. Apstrīdētajā normā ietvertā vienai deklarētajai personai piekrītošā platība - 30 kvadrātmetru - esot nesamērīgi maza. Turklāt šīs normas piemērošanas sekas esot tādas, ka viena kopīpašnieka rīcība ar nekustamo īpašumu nepamatoti ietekmē pārējiem kopīpašniekiem aprēķināto nodokļa apmēru. Esot jāvērtē arī tas, vai personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, būtu nosakāms krasi atšķirīgs nodokļa apmērs atkarībā no īpašuma tiesību formas. Secinājumu daļa