14. Article

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī dažādas ekonomiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu). Valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tas nozīmē, ka likumdevējam ir tiesības, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu un 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums personai vienmēr nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 5. punktu). Likumdevējs ir noteicis pienākumu maksāt ne tikai nekustamā īpašuma nodokļa likmi, bet arī papildlikmi 1,5 procentu apmērā par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi, izņemot zemi, kuras platība nepārsniedz vienu hektāru vai kurai normatīvajos aktos ir noteikti lauksaimnieciskās darbības ierobežojumi. Ministru kabinets Noteikumos Nr. 635 citstarp noteicis pazīmes, pēc kurām atzīstams, ka zeme netiek uzturēta labā lauksaimniecības un vides stāvoklī. Proti, lauksaimniecībā izmantojamā zeme netiek uzturēta labā lauksaimniecības un vides stāvoklī, ja līdz kārtējā gada 1. septembrim tajā vismaz vienu reizi nav veikta pļaušana, zāles novākšana vai sasmalcināšana un izkliedēšana. Likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 7. panta trešā daļa noteic, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākums izbeidzas ar nākamo taksācijas gadu pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību izbeigšanās. Izskatāmajā lietā šī tiesību norma apstrīdēta tiktāl, ciktāl tā neparedz izņēmumu attiecībā uz papildlikmes maksāšanas pienākuma izbeigšanos nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā. Papildlikmes maksāšanas pienākums ir personai, kuras īpašumā neapstrādātā lauksaimniecībā izmantojamā zeme bijusi taksācijas gada 1. janvārī, proti, personai, kura vienlaikus ir arī nekustamā īpašuma nodokļa likmes maksātāja. Pieteicējai administratīvajā lietā, kuras ietvaros Pieteikuma iesniedzēja vērsusies Satversmes tiesā, ar pašvaldības lēmumu tika piemērota papildlikme par 2011. gadu, kaut arī viņa nekustamo īpašumu bija atsavinājusi jau tā paša gada martā. Neapstrādātas lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašniekam tajā taksācijas gadā, kurā nekustamais īpašums ticis atsavināts, ir pienākums maksāt ne tikai nekustamā īpašuma nodokļa likmi, bet arī papildlikmi, līdz ar to ierobežojot šīs personas tiesības uz īpašumu. Tādējādi apstrīdētā norma rada personai Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteikto pamattiesību ierobežojumu.