19. Article

Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 11.3.2. punktu). Turklāt par saudzējošāku nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu resursus (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 24.1. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, nosakot, ka gadījumā, kad nekustamais īpašums ir atsavināts līdz 31. augustam, papildlikmes maksāšanas pienākums jāuzņemas zemes pircējam. Tad papildlikmes maksāšanas pienākums būtu personai, kura var ietekmēt nekustamā īpašuma apstrādi, nevis personai, kas nekustamo īpašumu pārdevusi jau gada sākumā. Savukārt Saeima norāda, ka papildlikmes maksājums uzskatāms par paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi un tāpēc tās maksāšanas pienākums izbeidzas vienlaikus ar nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākumu. Nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju diferencēšana neļautu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Vairākas pieaicinātās personas norāda, ka leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, ievērojot to, ka likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 7. panta trešajā daļā nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākuma izbeigšanās gadījumi ir diferencēti (sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 122.-123. lp.). Kā alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis būtu noteikt, ka papildlikmes maksāšanas pienākums ir personai, kura ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieks attiecīgā kārtējā gada 31. augustā (sk. pieaicinātās personas S. Novickas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 20. lp.). Tomēr pieaicinātā persona Finanšu ministrija norāda, ka no nodokļa administrēšanas un tiesiskuma viedokļa nebūtu pieļaujams tas, ka nekustamā īpašuma nodokļa likmes maksātājs ir iepriekšējais īpašnieks, bet papildlikmes maksātājs - jaunais īpašnieks (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138. lp.). Arī pieaicinātā persona J. Lazdiņš norāda, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju diferenciācija būtu pretēja nekustamā īpašuma nodokļa likmes un papildlikmes vienotības principam (sk. lietas materiālu 2. sēj. 31. lp.). To, ka nav objektīva pamata paredzēt nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmes maksāšanas pienākuma izbeigšanos vienlaikus ar nekustamā īpašuma atsavināšanu, uzsver arī pieaicinātā persona M. Jurušs (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8. lp.). Īpašnieks likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" izpratnē ir persona, kuras īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā taksācijas gada sākumā. No šā likuma sistēmas izriet, ka papildlikme ir saistīta ar nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Proti, nekustamā īpašuma nodokļa administrēšanas kārtība ir vienota - taksācijas gada ietvaros viens nodokļa maksātājs, vienoti, uz kadastrālajām vērtībām balstīti nodokļa aprēķināšanas noteikumi, kā arī regulāra un paredzama tā iekasēšanas kārtība. Nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmes maksāšanas pienākums izbeidzas vienlaikus ar nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākuma izbeigšanos. Likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 7. panta pirmajā daļā noteikti izņēmuma gadījumi, kad nodokļa maksāšanas pienākums sākas pirms nākamā taksācijas gada pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību rašanās. Taču lauksaimniecībā izmantojamās zemes atsavināšana nav paredzēta kā šāds izņēmuma gadījums. Savukārt tā paša panta trešajā daļā minēti izņēmuma gadījumi, kad nodokļa maksāšanas pienākums izbeidzas ar nākamo mēnesi, nevis ar nākamo taksācijas gadu, piemēram, tad, ja nekustamais īpašums tiek atsavināts valstij vai pašvaldībai vai bija valsts vai pašvaldības īpašums, tad, ja beidz pastāvēt nekustamā īpašuma objekts, kā arī tad, ja nekustamais īpašums ir konfiscēts kā noziedzīgi iegūta manta. Tomēr papildlikmes piemērošana par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi nav uzskatāma par tādu gadījumu, kas pamatotu, ka tās maksāšanas pienākumam būtu jāizbeidzas citādi nekā nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākumam. Nodokļu tiesību jomā ir jānodrošina arī noteiktība nodokļu administrēšanā un jāparedz efektīva nodokļu iekasēšanas kārtība, un tas ir būtiski ne tikai nodokļa maksātājam, bet arī sabiedrībai kopumā. Izņēmumu noteikšana, diferencējot nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus atkarībā no nekustamā īpašuma atsavināšanas laika, apgrūtinātu nodokļa aprēķināšanu, palielinātu tā administrēšanas izmaksas un mazinātu tā efektivitāti. Tādējādi atbildīgās personas par lauksaimniecībā izmantojamās zemes neapstrādāšanu noskaidrošana radītu papildu finansiālo un administratīvo slogu, kā arī apdraudētu paša nodokļa iekasēšanu. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieka maiņa var notikt pat vairākas reizes vienā gadā. No lietas materiāliem secināms, ka arī izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā konkrētais nekustamais īpašums 2011. gada laikā ir atsavināts vairākkārt - pirmoreiz martā, pēc tam maijā un vēlreiz jūnijā (sk. administratīvās lietas materiālu 7. lp.). Tādējādi arī šajā konkrētajā gadījumā ir grūti noskaidrot personu, kurai vajadzētu būt atbildīgai par lauksaimniecībā izmantojamās zemes neuzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī. Likumdevēja pienākums ir noteikt tādu nodokļa iekasēšanas kārtību, kas būtu efektīva un vienlaikus taisnīgi līdzsvarotu sabiedrības un indivīda intereses. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka efektīva nodokļu iekasēšana ir svarīga valsts finansiālā interese. Ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir nolēmis ieviest nodokli ar regulējošu funkciju, tad par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt šāda nodokļa neesību (sal. ar Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu un 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 11.3.3. punktu). Tātad nav citu, saudzējošāku līdzekļu, kas nodrošinātu tikpat efektīvu un skaidru papildlikmes aprēķināšanu un iekasēšanu, neradot papildu finansiālo un administratīvo slogu. Līdz ar to nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.