3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam. Saeima uzsver, ka nekustamā īpašuma nodokļa un tā papildlikmes maksātājs ir viena un tā pati persona. Nekustamā īpašuma nodokļa papildlikme par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi pēc būtības esot uzskatāma par paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi, un tās maksāšanas pienākums izbeidzoties nākamajā taksācijas gadā pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību izbeigšanās. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes apsekošanu veicot Lauku atbalsta dienests. Lai nodrošinātu vienotu pieeju šādas zemes apsekošanai un klasificēšanai, tostarp atzīšanai par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi, tiekot izmantoti detalizēti kritēriji un vadlīnijas. Tie ietverti Lauku atbalsta dienesta Kontroles departamenta 2014. gada 1. septembra kārtībā Nr. 10 "Neapstrādāto lauksaimniecībā izmantojamo zemju apsekošanas un noteikšanas kārtība" (turpmāk - Lauku atbalsta dienesta kārtība). Saskaņā ar šo kārtību lauksaimniecībā izmantojamā zeme par tādu, kas netiek uzturēta labā lauksaimniecības un vides stāvoklī, tiekot atzīta tad, ja nav kopta ilgāk kā gadu. Tāpēc zemi, kas pirms tam ir regulāri kopta un uzturēta labā stāvoklī, bet nav nopļauta vismaz vienu reizi gadā, kad notikusi īpašuma atsavināšana, Lauku atbalsta dienests neatzīstot par neapstrādātu. Tādējādi lauksaimniecībā izmantojamās zemes stāvoklis tiekot konstatēts ilgākā laika posmā, kas ietver arī to periodu, kurā par zemes apstrādi bija atbildīgs tās iepriekšējais īpašnieks. Nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmes maksāšanas pienākuma mērķis esot veicināt lauksaimniecībā izmantojamās zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī. Prasība uzturēt zemi labā vides stāvoklī izrietot no tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē un nodrošinot ilgtspējas principa ievērošanu. Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pienākums maksāt papildlikmi esot noteikts, ņemot vērā neapmierinošo zemes stāvokli, kādā tā nonākusi arī iepriekšējā zemes īpašnieka bezdarbības rezultātā. Papildlikmes maksāšanas pienākuma noteikšana jaunajam īpašniekam neļautu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Sistēmiski aplūkojot nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu, varot secināt, ka šā nodokļa papildlikme ir cieši saistīta ar pamatlikmes maksājumiem, proti, abām likmēm esot viens maksātājs, kā arī regulāra un paredzama iekasēšanas kārtība. Saeima piekrīt, ka pienākumam maksāt papildlikmi var būt sodošs raksturs. Tomēr tas būtiski atšķiroties no Latvijā paredzētajiem administratīvajiem sodiem un to piemērošanas sistēmas. Ja tiktu noteikts, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs un šā paša nodokļa papildlikmes maksātājs var būt dažādas personas, katrai no tām nāktos pierādīt savu atbildību par zemes stāvokli un veidotos tāda situācija, ka papildlikmes maksāšanas pienākums vairs netiktu saistīts ar nekustamā īpašuma nodokli. Tas vienlaikus nozīmētu arī maksājumu administrēšanas sarežģīšanos un izmaksu palielināšanos. Tādēļ, pēc Saeimas ieskata, šāda kārtība nevar tikt uzskatīta par alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli.