4. Article

Augļu un dārzeņu ražošana. Prioritārajām nozarēm ir paredzēts lielāks valsts atbalsts. Taču tas nenozīmē, ka citas nozares tiek pilnībā izslēgtas no valsts atbalsta sistēmas. Valsts atbalsta politikas īstenošanā lauku attīstībā tiek izmantoti šādi pamatinstrumenti: Valsts subsīdiju programma lauksaimniecības attīstībai, kura ietver: - līdzfinansējumu; - kreditēšanas veicināšanu; - citus tiešos maksājumus. Ārējā tirgus politika, kura ietver: - atvērtākas un liberālākas ārējās tirdzniecības nosacījumu radīšanu; - iekšējo tirgu regulējošo tiesību aktu tuvināšanu atbilstoši ES prasībām un Pasaules tirdzniecības organizācijai; - integrāciju Eiropas Savienībā; - līdzdalību Pasaules tirdzniecības organizācijā. Finansu politika, kura ietver: - kredītresursu pieejamības un investīciju piesaistes veicināšanu. Konkrētie Latvijas lauku un lauksaimniecības vidēja termiņa attīstības pasākumi ir definēti Latvijas lauku attīstības plānā. Svarīgākie lauksaimniecības tiesiskās vides pilnveidošanas pasākumi ir saistīti ar Latvijas likumdošanas harmonizāciju ar ES. Atbilstoši Latvijas valdības apņemšanās līdz 2003. gada 1. janvārim nepieciešams izstrādāt likumdošanas bāzi ES lauksaimniecības produktu Koptirgus organizācijas mehānismu ieviešanai Latvijā. No 2000. gada lauksaimniecības politikas izstrādes un realizācijas funkcijas ir nodalītas. Zemkopības ministrija ir atbildīga par lauksaimniecības politikas un likumdošanas izstrādi, bet Lauku atbalsta dienests ir atbildīgs par lauksaimniecības un lauku atbalsta politikas realizāciju valstī. Lauku atbalsta dienests administrē valsts atbalstu un Eiropas Savienības atbalstu laukiem, lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai. Lauku atbalsta dienests administrēs programmu "Eiropas Savienības pirmsiestāšanās pasākumiem lauksaimniecības un lauku attīstībai" (SAPARD), kā arī ir paredzams, ka Lauku atbalsta dienests, iestājoties Eiropas Savienībā, darbosies kā maksājumu aģentūra un administrēs Kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmas. Lauksaimniecības tirgus intervences aģentūra, ieviešot Koptirgus organizācijas mehānismu Latvijā, veiks intervences pasākumus lauksaimniecības produktu tirgū. 4.6. Citas reformas 4.6.1. Pensiju reforma Pašreizējā situācija un politika Pensiju reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu, drošu (risku diversificētu), uz apdrošinātās personas iemaksām balstītu pensiju sistēmu, kura ietvertu gan paaudžu solidaritātes pensiju komponentu, gan pensiju kapitāla reālas uzkrāšanas komponentu, tādējādi iedzīvotāju straujas demogrāfiskās novecošanās apstākļos nodrošinot pensionāriem ilgtermiņā stabilu un pietiekamu darba ienākumu atvietojumu. Saskaņā ar pensiju reformas koncepciju, jaunā pensiju sistēma sastāv no trīs līmeņiem: 1. līmenis - valsts obligātā nefondēto pensiju shēma (paaudžu solidaritātes princips); 2. līmenis - valsts fondēto pensiju shēma; 3. līmenis - privātā brīvprātīgā pensiju shēma. 1995. gadā uzsāktā pensiju sistēmas reforma likumdošanas jomā ir pabeigta - Saeima ir pieņēmusi likumus, uz kuru pamata tiek nodrošināta pensiju sistēmas darbība Latvijā. Valsts obligātās nefondēto pensiju shēmas (1. līmeņa pensiju shēma) darbību nosaka likums "Par valsts pensijām" (pieņemts Saeimā 1995. gada 2. novembrī, stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī), Valsts fondēto pensiju shēmas (2. līmeņa) darbību nosaka "Valsts fondēto pensiju likums" (pieņemts Saeimā 2000. gada 17. februārī, stājas spēkā 2001. gada 1. jūlijā), Privāto brīvprātīgo pensiju shēmas (3. līmenis) darbību nosaka likums "Par privātajiem pensiju fondiem" (pieņemts Saeimā 1997. gada 5. jūnijā, stājās spēkā 1998. gada 1. jūlijā). 1. līmeņa reformas mērķi bija sekojoši: - nodrošināt uz paaudžu solidaritātes principiem balstītas valsts pensiju sistēmas ilgtermiņa finansu stabilitāti iedzīvotāju demogrāfiskās novecošanās apstākļos; - uzlabot taisnīgumu, pensijas apmēru saistot ar personas darba mūžā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām; - uzlabot sistēmas "caurskatāmību". Jaunā pensiju shēma izmaksā mazāk nekā iepriekšējā, uz pārdales principiem balstītā pensiju sistēma, un tās ieviešanai nebija nepieciešams palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi. Tā kā pensijas apmērs pirmā līmeņa shēmā ir pilnībā atkarīgs no iemaksām un pensionēšanās vecuma, šāda shēma ilgtermiņā ir pašfinansējoša un stabila, neatkarīgi no ekonomiskās situācijas izmaiņām, iedzīvotāju dabiskā pieauguma un pensijas vecuma dinamikas. Aizejot pensijā 60 gadu vecumā, no pirmā līmeņa shēmas tiek nodrošināts darba ienākumu atvietojums 40%-50% līmenī. Latvijas pensiju reformas veiksmīga attīstība atkarīga no nākamo līmeņu - fondēto pensiju shēmu - sekmīgas attīstības. Saskaņā ar Valsts fondēto pensiju likumu ar 2001. gada 1. jūliju darbību uzsāks 2. līmeņa pensiju shēma. Tā būs pilnībā fondēta shēma, kurā daļa no sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiks nodota valsts fondēto pensiju shēmas pārvaldītājiem, kuri saskaņā ar tiesiskiem aktiem tos ieguldīs dažādos finansu instrumentos, ar mērķi gūt peļņu un tādējādi papildus palielināt apdrošinātās personas pensijas kapitālu. 2. līmeņa pensiju shēmas mērķi ir sekojoši: - nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi valsts vecuma pensijām, iegūt pensijas kapitāla un līdz ar to pensijas palielinājumu, daļu iemaksu investējot; - efektīvi un lietderīgi izmantot 1. līmeņa rezerves. Pakārtoti mērķi: - sekmēt valsts ekonomisko attīstību veicinošu uzkrājumu veidošanos kā garantiju attīstītai sociālās drošības sistēmai Latvijā; - veicināt finansu un kapitāla tirgus attīstību. Tā kā dalība 2. līmeņa shēmā ir obligāta visām sociāli apdrošinātajām personām, kuras likuma spēkā stāšanās dienā bija jaunākas par 30 gadiem un brīvprātīga personām vecumā no 30 līdz 49 gadiem, paredzams, ka shēmas uzkrājumi būs būtisks naudas līdzekļu resurss valsts ekonomikas attīstībai. Pēc Pasaules Bankas ekspertu vērtējuma valsts fondēto pensiju shēmas uzkrājumi ap 2030.-2040. g. varētu sasniegt 20-40 procentus no IKP. Saskaņā ar Pensiju reformas koncepciju, līdzās valsts pensiju shēmām (1. un 2. līmeņi) ir izveidota arī privātā pensiju shēma (3. līmenis). Patreiz darbojas viens slēgtais pensiju fonds (Lattelekom), kas aptver divas trešdaļas no visiem 3. līmeņa pensiju shēmas dalībniekiem, un trīs atklātie privātie pensiju fondi. Privātie pensiju fondi nodrošina iespēju iedzīvotājiem veidot privātus uzkrājumus, kas vecumdienās nodrošinātu papildus ienākumus. Bez tam, privātie pensiju fondi var veicināt finansu un kapitāla tirgus aktivizēšanos. Veidojot jauno ekonomiku, tāpat kā citas Austrumeiropas valstis, arī Latvija sastopas ar problēmām, kas skar iedzīvotāju labklājību, tai skaitā pensiju reformu: - Nepietiekami straujā ekonomikas attīstība nespēj nodrošināt iedzīvotājiem augstus darba ienākumus, līdz ar to arī pensiju apmērs valstī ir zems. - Nepietiekamas reģionālās attīstības rezultātā daudzos Latvijas lauku rajonos ir augsts bezdarba līmenis, īpaši pirmspensijas vecuma iedzīvotāju grupā. Tas ir kavēklis pensiju reformas galamērķu īstenošanā - priekšlaicīgās pensionēšanās pārtraukšanai un pensijas vecuma būtiskai paaugstināšanai. Politikas virzieni Pensiju reformas pirmais (likumdošanas) posms ir noslēdzies. Tālākie uzdevumi ir: - Valsts fondēto pensiju shēmas ieviešana un efektīva pārvaldīšana un uzraudzība. - Nepieciešama ar 1. līmeņa pensiju shēmas darbību saistīto tiesisko normu pārskatīšana, tuvinot tās sākotnējiem 1. līmeņa shēmas darbības principiem, t.i., maksimāli nodrošinot shēmas taisnīgumu un caurskatāmību. - Pakāpeniski jānoslēdz arī pārejas periods uz likumā noteikto pensijas vecumu, pārtraucot priekšlaicīgo pensionēšanos. Nevilcinot 2. līmeņa pensiju shēmas uzsākšanu, Latvija iegūst laiku pensiju uzkrājumu veidošanai un nākotnes pensionāru paaudžu nodrošināšanai. 4.6.2. Veselības aizsardzība Pašreizējā situācija un politika Kopš 1993. gada valstī tika uzsākta veselības aprūpes finansēšanas reforma, kuras mērķis bija pāreja no iestāžu tāmes finansēšanas uz samaksu par padarīto darbu, sākuma periodā decentralizējot finansējumu ar mērķa dotāciju un "iezīmētās naudas" principu. Lai nodrošinātu reformas gaitu, 1993. gadā tika izveidota Centrālā Norēķinu kase ( vēlāk Valsts slimokase). Pašvaldību teritorijās izveidoja 33 teritoriālās norēķinu kases (vēlāk Rajonu slimokases). Viens no svarīgākajiem pasākumiem, kas sāka darboties 1997. gada sākumā, bija finansu līdzekļu centralizācija, tātad nodefinēta obligātās veselības apdrošināšanas bāze no iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas un valsts pamatbudžeta dotācijas. Finansu centralizācijas galvenais uzdevums bija nodrošināt stabilu un vienādu finansējumu uz vienu iedzīvotāju visās pašvaldību teritorijās, nodrošinot noteiktu veselības aprūpes bāzes līmeni visiem iedzīvotājiem. Sākot ar 1997. gadu, tika izmainīta pakalpojumu minimumā ietilpstošo ārstniecisko pakalpojumu samaksas kārtība. Ne mazāk kā 80% no ārstnieciskā pakalpojuma vērtības pakalpojumu sniedzējiem apmaksā teritoriālās slimokases, bet pārējo daļu jāsedz pašam pakalpojuma saņēmējam, maksājot pakalpojuma sniedzējam pacienta iemaksu un līdzdalības maksājumu. Visā valsts teritorijā tika apstiprināts vienots cenrādis, kurš noteica vienotu no pacienta ņemamo samaksu. 1997. gadā nogalē tika pieņemti divi jauni veselības aprūpes reformai svarīgi Ministru kabineta noteikumi par slimokasu izveidi un finansēšanas kārtību. Svarīgākie faktori, kas noteica nepieciešamību veidot (reģionālās) slimokases, bija finansu struktūras sadrumstalotība un nepieciešamība nodalīt veselības obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļus no brīvprātīgās veselības apdrošināšanas līdzekļiem. Līdz ar to valstī tika veidotas jaunās (reģionālās) slimokases, kuru izveides nosacījumi ir vienota teritorija, minimums 200000 iedzīvotāji un pašvaldību līdzdalība slimokases darbā. 1998. gada janvārī patstāvīgi jau sāka darboties 6 jaunās slimokases un 2 norēķinu kases (teritorijās, kurās pašvaldības nevienojās par slimokases izveidi ). No 1998. gada sāka darboties jaunie veselības aprūpes finansēšanas noteikumi, kuru nepieciešamību noteica sarežģītā pacientu maksājumu sistēma un nenoteikts pakalpojuma apjoms - "grozs". Būtiskās izmaiņas: - Samazināts pacienta maksājumu skaits, atsakoties no līdzdalības maksājuma. - Veselības aprūpes pakalpojumu "grozs" ir noteikts, izmantojot metodi, kas izslēdz tos pakalpojumus, kurus nesedz no valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļiem. - Pacients var saņemt jebkurus pakalpojumu veidus jebkurā apjomā par saviem vai trešās personas līdzekļiem, bet tiek regulēta tikai pakalpojumu saņemšanas kārtība par veselības obligātās apdrošināšanas līdzekļiem. - Paredzētas iespējas pacientam saņemt neierobežota apjomā augstās medicīniskās tehnoloģijas un servisa pakalpojumus līdztekus veselības obligātās apdrošināšanas līdzekļiem, piemaksājot radušos starpību. Politikas virzieni Turpinot veselības aprūpes reformu un iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanu, kā arī cenšoties panākt šim mērķim paredzēto līdzekļu racionālu izmantošanu, sadarbībā ar Pasaules Banku ir uzsākts ilgtermiņa attīstības projektu "Latvijas veselības aprūpes sistēmas reforma". Projekta mērķis ir vērsts uz iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu, uzlabojot Latvijas veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, kvalitāti un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Saskaņā ar veselības aprūpes reformas projektā plānotajām aktivitātēm tuvāko piecu gadu laikā būs īstenoti šādi pasākumi: - Izveidots primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tīkls visā Latvijā, kas nodrošinās nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un vienlīdzības principu visiem iedzīvotājiem: - izveidot pacientu vajadzībām un objektīvai nepieciešamībai atbilstoša medikamentu par diferencētu samaksu un bezmaksas medikamentu iegādes sistēmu; - nodrošināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un vienlīdzības princips, līdz ar ko tiks mazināta sociālā spriedze iedzīvotāju vidū. - Optimizēta un nostiprināta sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju infrastruktūra saskaņā ar izstrādātiem reģionu veselības aprūpes attīstības plāniem (masterplāniem). Minēto plānu ietvaros tiks realizēti konkrēti sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju infrastruktūras attīstības pilotprojekti. - Ieviesta universāla, efektīva un vienota veselības aprūpes finansēšanas sistēma, kas ļaus sabalansēti un racionāli izmantot veselības aprūpei piešķirtos finansu resursus. - Noteikti pakalpojumu "groza" veidošanas principi. - Izveidota veselības aprūpes reformas stratēģijai atbilstoša valsts investīciju politika, kas ļaus piesaistīt papildus finansu līdzekļus veselības aprūpes infrastruktūras attīstībai, sekmēt medicīnisko tehnoloģiju attīstību, tādējādi nodrošinot atbilstošu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti. - Izveidota atbilstoša iedzīvotāju veselības veicināšanas sistēma, kas sekmēs iedzīvotāju un pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanos, izglītojot iedzīvotājus jautājumos, kas saistīti ar veselības aprūpi, slimību prevenciju un riska faktoriem (smēķēšana, alkoholisms, narkomānija), un tādējādi samazinot iedzīvotāju saslimstību un mirstību no prioritārajām saslimšanām. - Sakārtota un pilnveidota normatīvā bāze atbilstoši uzsāktajai integrācijai Eiropas Savienībā. 4.6.3. Transports un sakari 4.6.3.1. Transports Pašreizējā situācija un politika Transports ir viena no visnozīmīgākajām un dinamiskākajām tautsaimniecības nozarēm valstī, ko lielā mērā nosaka labvēlīgie apstākļi tranzītam. Transporta un sakaru nozarē strādājošie veido 8,5% (1999. gadā) no valsts kopējā strādājošo skaita, bet transporta un sakaru daļa valsts iekšzemes kopproduktā tai pat laikā bija 16,3% (1991. gadā attiecīgi 7,7% strādājošo un 7% iekšzemes kopprodukta). Transporta attīstības ekonomiskā politika un tās īstenošanai nepieciešamie galvenie pasākumu kompleksi tiek veidoti, balstoties uz "Transporta attīstības nacionālo programmu (1996. g.-2010. g.)". Šī programma ir izstrādāta atbilstoši ilgtspējīgās attīstības principiem un tā tiek regulāri koriģēta ar nolūku aktualizēt un precizēt tajā paredzētos pasākumus. Latvijai kā Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstij jāīsteno arī ES transporta politika, lai veicinātu ātrāku Latvijas iestāšanos ES. Svarīgi ir arī tas, ka transporta attīstības jautājumu risināšanā Satiksmes ministrija aktīvi sadarbojas ne vien ar starptautiskajām institūcijām un organizācijām, bet arī ar Latvijas pašvaldībām, profesionālajām asociācijām un sabiedriskajām organizācijām. Lai gan Latvijā ir optimāls transporta infrastruktūras (autoceļu, dzelzceļa, ostu, lidostu, maģistrālo cauruļvadu) izvietojums, tomēr daudzviet tās zemā kvalitāte ietekmē transporta pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti. 1994. gadā tika nodibināts Valsts autoceļu fonds (VAF), kas tiek finansēts no akcīzes nodokļa par naftas produktiem atskaitījumiem un transportlīdzekļu nodevas. Pieaugot automobīļu skaitam, ar katru gadu pieaug arī satiksmes intensitāte, īpaši Rīgas reģionā. Daudz problēmu ir satiksmes drošības jomā, kuru ietekmē ne tikai sliktais ceļu stāvoklis, bet arī nepietiekamas kvalitātes satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi. Patlaban tiek īstenota 2000. gada 25. janvārī Ministru kabinetā akceptētā "Ceļu satiksmes drošības nacionālā programma (2000.- 2006. g.)". Iekļaujoties Eiropas transporta sistēmas ceļu tīklā, arvien aktuālāks kļūst jautājums par Latvijas galveno autoceļu parametru atbilstību ES standartiem un normatīviem. Tālāko nozares attīstību galvenokārt kavē nepietiekamais autoceļu uzturēšanas un attīstības finansējums, kas lielā mērā atkarīgs no finansu mehānisma nestabilitātes. Autotransports pilnībā nodrošina kravu pārvadājumus iekšzemē. Latvijas autopārvadātāji sekmīgi darbojas arī starptautiskajos pārvadājumos. Ir iespējas kāpināt pārvadājumu apjomus. Prasības pieejai autopārvadājumu tirgum pakāpeniski tiek harmonizētas, saskaņā ar ES direktīvu prasībām, ar mērķi sasniegt atbilstību līdz 2003. gadam. Nākošais mērķis - 2 līdz 5 gadu laikā likvidēt starpību pieejai tirgum starp iekšzemes un starptautiskajiem pārvadājumiem. Galvenās tehniskās, ekoloģiskās un drošības prasības autotransportam Latvijā jau tagad atbilst starptautiskajām normām. Latvija pievienojusies arī galvenajām starptautiskajām konvencijām autopārvadājumu jomā. Dzelzceļa transportā tiek īstenota Ministru kabinetā akceptētā dzelzceļa restrukturizācijas programma, kas paredz, ka dzelzceļa operators- valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš" tiks pārveidota par koncernu. Šī koncerna mātes sabiedrība turpinās pildīt valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja funkcijas. Savukārt meitas sabiedrības juridiski patstāvīgu personu statusā darbosies katra savā tirgus sektorā. Tādējādi tiks radīta iespēja dzelzceļa nozares uzņēmumu privatizācijai un reālai konkurencei nozarē. 2000. gada 21. decembrī Saeimā tika pieņemts Dzelzceļa pārvadājumu likums, kas juridiski formulē attiecības starp dzelzceļa pārvadātājiem un klientiem. Šis likums kopā ar 1998. gadā pieņemto Dzelzceļa likumu veido likumdošanas bāzi dzelzceļa nozarē. Pamazām sāk uzlaboties dzelzceļa tehniskais stāvoklis, tomēr tas nav apmierinošs. Dzelzceļa transporta attīstības stratēģiskie virzieni: - Radīt stabilu, tirgus ekonomikas apstākļos konkurētspējīgu valsts dzelzceļa transporta sistēmu; - Izveidot modernu, drošu un ES prasībām atbilstošu dzelzceļa infrastruktūru, nodrošinot valsts un piesaistīto līdzekļu efektīvu izlietošanu; - Nodrošināt sociāli nepieciešamos iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumus. Lai Latvijas autoceļu un dzelzceļa tīkli varētu integrēties Trans- Eiropas transporta tīklā, nepieciešams tos sakārtot atbilstoši ES standartiem. Šeit ir svarīgas investīcijas TINA (Transport Infrastructure Needs Assessments) procesā identificētā Trans- Eiropas transporta tīkla nākotnes elementos- Latvijas autoceļu un dzelzceļu tīklā. Latviju šķērso I Eiropas transporta koridors (Via Baltica un Via Hanseatica). Ļoti svarīga ir Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostu sasaiste ar I, II un IX Eiropas transporta koridoru. Latvijā sekmīgi darbojas trīs lielās jūras ostas - Ventspils, Rīga, Liepāja, kā arī septiņas mazās ostas. Katrai ostai ir sava specializācija. Lielās ostas galvenokārt apkalpo tranzīta kravu plūsmu austrumu- rietumu virzienā. Mazās ostas veic kokmateriālu eksportu, zvejas kuģu un jahtu apkalpošanu un tām ir svarīga nozīme piekrastes reģionu attīstībā. Latvijas ostās tiek pārkrauti apmēram 50 milj. t kravu gadā (2000. g. - 52 milj. t), kas ir viens no augstākajiem rādītājiem, salīdzinot ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm. Fakts, ka Ventspils un Rīgas ostas ir brīvostas, bet Liepājas osta ir Liepājas speciālās ekonomiskās zonas daļa, dod iespēju ostu teritorijā attīstīt jaunu dažāda veida ražošanas un pakalpojumu sfēru (būvēt rūpnīcas, veidot kravu sadales un loģistikas centrus) pievienotās vērtības radīšanai, kas stimulē un rada labvēlīgus apstākļus investīciju piesaistei ostu teritorijās, palielina ostu konkurētspēju Baltijas jūras reģionā, rada apstākļus jaunu darbavietu radīšanai un jaunu nozaru integrācijai ostu saimniecībā. Latvijas ostas saskaras ar aizvien pieaugošu citu ostu konkurenci. Ostās nepieciešamas investīcijas infrastruktūras attīstībai, kā arī jau esošās uzlabošanai. Latvijas ostās līdz šim nav pilnībā izmantotas pasažieru apkalpošanas iespējas. Mazajās ostās arī jāveic ostu infrastruktūras rekonstrukcija un ostu padziļināšana, kas veicinātu kravu apstrādi ostās un jahtu tūrisma attīstību. Tādējādi aktivizētos saimnieciskā darbība ostās un veidotos jaunas darbavietas, kas ir svarīgi piekrastes reģionu attīstībai. Pašlaik notiek valsts akciju sabiedrības "Latvijas kuģniecība" privatizācijas process. Valstī tiks ieviesta jauna kuģošanas politika, veidojot atbilstošu likumdošanas un nodokļu vidi. Gaisa transporta nozares struktūras galvenie elementi, kas nodrošina gaisa pārvadājumu veikšanu, ir valsts akciju sabiedrība starptautiskā lidosta "Rīga", valsts akciju sabiedrība gaisa satiksmes vadības uzņēmums "Latvijas gaisa satiksme" (LGS) un gaisa pārvadātāji (aviokompānijas). Latvijā darbojas arī otra starptautiskā lidosta "Liepāja" un pašlaik tiek veikti priekšdarbi Ventspils lidlauka darbības atjaunošanai. Gaisa transporta attīstība pašlaik un tuvākajos gados, ņemot vērā pieprasījumu, balstīsies galvenokārt uz starptautiskajiem gaisa pārvadājumiem. Tā būs tieši saistīta ar mūsu likumdošanas bāzes atbilstību ES tiesību aktiem un ar infrastruktūras objektu LGS, lidostas "Rīga", kā arī aviokompāniju spēju konkurēt starptautisko gaisa pārvadājumu tirgū. Pašlaik gaisa pārvadātāju attīstību kavē mazais tirgus apjoms (Latvijas iedzīvotāju nelielais skaits), kā arī zemais pieprasījums, kas izriet no iedzīvotāju pirktspējas. Pārvadātāju attīstība un veikto pārvadājumu apjoma pieaugums būs saistīts ar Latvijas aviokompāniju spēju paplašināt savu tirgus daļu. Tas var notikt pēc Latvijas iestāšanās ES vai Eiropas vienotās aviācijas telpas līguma noslēgšanas, kas dos iespēju Latvijas kompānijām brīvi piekļūt ES gaisa pārvadājumu tirgum. Gaisa transporta sektorpolitikā, ko 1999. gada 25. maijā akceptēja Ministru kabinets, paredzēts turpināt iesākto darbu virzībai uz ES. Tajā ir noteikti uzdevumi nozares vadības, infrastruktūras, pārvadātāju, vispārējās aviācijas attīstības jomā, divpusējo starpvaldību nolīgumu sistēmas pilnveidošanā, integrācijā Eiropas gaisa transporta sistēmā, aviācijas drošības, vides aizsardzības un profesionālās izglītības jomā. Ņemot vērā Eiropas valstu pieredzi, Latvijā aviācijas nozarē valsts pārvaldes funkcijas ir nodalītas no uzraudzības funkcijām. Veiksmīgi rit darbs tiesību aktu saskaņošanas jomā. Par panākumiem šajā jomā liecina jau 1998. gada beigās parakstītais divpusējais protokols ar Eiropas Komisiju par tālāko darbību, kas jāveic, lai ar Latvijas Republiku tiktu noslēgts līgums par pievienošanos vienotajai Eiropas vienotajai aviācijas telpai, pirms Latvijas uzņemšanas ES. Saskaņā ar šo protokolu par horizontālo ES tiesību aktu adaptāciju Latvijas Republika ir apņēmusies arī pārejas periodā aviācijas jomā piemērot Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas noteikumus saskaņā ar Eiropas vienotās aviācijas telpas līguma projekta attiecīgo pielikumu. Tā ietvaros, apzinoties, cik būtiska nozarei ir ES direktīvas 94/56 par aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas pamatprincipu noteikšanu ieviešana, Satiksmes ministrija 2000. gadā izveidoja neatkarīgu Aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas nodaļu. Naftas un naftas produktu transportēšanas apjomi pa maģistrālajiem cauruļvadiem pēdējo gadu laikā ir nedaudz pieauguši. Tā kā pēc Ventspils ostas padziļināšanas un rekonstrukcijas naftas un naftas produktu pārkraušanas jaudas Ventspils ostā palielinājušās līdz 50 milj. t gadā, tad, lai palielinātu visa tranzīta koridora caurlaides spēju, paredzēta jauna naftas vada ar jaudu 18 milj. t gadā būve (projekts "Rietumu cauruļvadu sistēma"). Bez tam, tiek veikts arī esošo maģistrālo cauruļvadu remonts un naftas un naftas produktu pārsūknēšanas staciju rekonstrukcija un modernizācija. Latvijā īpaša uzmanība tiek veltīta tranzīta pārvadājumu attīstībai. Lielākie kravu pārvadājumu apjomi caur Latviju notiek austrumu- rietumu virzienā, t.i., no NVS valstīm pa dzelzceļu, maģistrālajiem cauruļvadiem, autoceļiem uz Latvijas jūras ostām un tālāk pa jūru uz Rietumeiropas valstīm. 90% no tranzītkravu apjoma tiek transportēti caur ostām. Lai attīstītu tranzīta pārvadājumus, tiek īstenoti šādi galvenie pasākumu kompleksi: - integrācija Trans- Eiropas transporta tīklā, TINA autoceļu un dzelzceļa tīkla attīstība; - autotransporta un dzelzceļa transporta koridoru attīstība; - naftas un naftas produktu maģistrālo cauruļvadu jaudas palielināšana; - kombinētā transporta attīstība; - jūras ostu attīstība un rūpnīcu būvniecība, kravu sadales un loģistikas centru veidošana ostu teritorijās, kas paredzēti pievienotās vērtības radīšanai. Ļoti svarīga ir politisko, ekonomisko un juridisko aktivitāšu efektivitātes palielināšana, lai veicinātu tranzīta un transporta koridoru attīstību un integrēšanos Eiropas transporta sistēmā. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt augstu ceļu, dzelzceļa, jūras un gaisa satiksmes drošības līmeni. Jāveic videi draudzīgas transporta sistēmas veidošana, atbilstoši attīstot transporta infrastruktūru, samazinot kaitīgo vielu un trokšņu emisiju, kā arī pilnveidojot un regulējot pārvadāšanas procesu, īpaši, bīstamo kravu pārvadāšanas laikā. Lai īstenotu transporta attīstības plānus, ir izveidots un tiek pilnveidots attiecīgs finansēšanas mehānisms, kurā tiek kombinēti dažādi finansu avoti. Tie ir valsts budžets un speciālie budžeti (valsts autoceļu fonds, ostu attīstības fonds, lidostas izlidošanas nodeva). Ļoti nozīmīgs finansu avots ir arī kredīti, kurus izsniedz starptautiskās finansu institūcijas - Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banka, Eiropas Investīciju banka un komercbankas. Transporta sfēras finansēšanai tiek piesaistīti arī ES un divpusējo palīdzību programmu līdzekļi, kā arī pašu uzņēmumu un privātais kapitāls. Latvijai kā ES kandidātvalstij papildus PHARE programmas atbalstam, sākot ar 2000. gadu, ir iespēja saņemt palīdzību arī no pirmspievienošanās strukturālā fonda ISPA. Nepieciešams pilnveidot sabiedriskā transporta sistēmu, ieviešot vienotu valsts un pašvaldību pasūtījumu dažādiem iekšzemes pasažieru pārvadājumu veidiem, izveidojot vienotu dotāciju mehānismu un pilnveidojot pasažieru pārvadājumu pārvaldi. Transporta infrastruktūrai, transporta līdzekļiem un pārvadāšanas procesam ir jāatbilst attīstītajās pasaules valstīs pieņemtajiem kvalitātes un komforta standartiem, citādi Latvijai būs grūtības iekļauties Eiropas un pasaules transporta sistēmā. Eiropā, it sevišķi Baltijas reģionā, ir saasinājusies konkurence transporta, īpaši tranzītpārvadājumu tirgū. Latvijas Republika pilnībā atzīst ES mērķus un darbības principus transporta jomā un pilnībā ir gatava ieviest acquis communitaire transporta jomā, izņemot autopārvadājumu jomu, kur atsevišķu ES prasību ieviešanai ir nepieciešami pārejas periods vai arī - atsevišķu prasību izpilde uzskatāma par problēmjautājumu, kura risināšanā ir svarīga ES pozīcija. Attiecībā uz iekšējo ūdeņu transportu, Latvija apņemas neveikt nekādus pasākumus, kas jebkādā veidā tās teritorijā varētu diskriminēt citu ES dalībvalstu piešķirtās atbilstošās tiesības tās pilsoņiem un juridiskajām personām. Svarīgākās jomas integrācijas ES procesa ietvaros ir Latvijas ostu infrastruktūras attīstība un konkurētspējas paaugstināšana, austrumu-rietumu virziena dzelzceļa un autoceļu koridora modernizācija, naftas produktu cauruļvadu sistēmas attīstība, lauku ceļu saglabāšana un attīstība, harmoniskas transporta sistēmas attīstības veicināšana kravu un pasažieru pārvadāšanai iekšzemes un starptautiskajā satiksmē. Politikas virzieni Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules tirgū. Transporta attīstības ilgtermiņa mērķa sasniegšanas galvenie stratēģiskie virzieni: - Uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru. - Veicināt pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību un rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcu, kombinētā transporta terminālu, kravu sadales un loģistikas centru) attīstību ostās un citos transporta mezglos. - Uzlabot un uzturēt augstu satiksmes drošības līmeni. - Nodrošināt videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu un paaugstināt bīstamo kravu pārvadāšanas drošību. - Izveidot valstī efektīvu sabiedriskā transporta sistēmu. - Atbalstīt un veicināt ilgtspējīgu, harmonisku un kompleksu transporta sistēmas attīstību kravu un pasažieru pārvadāšanai iekšzemes un starptautiskajā satiksmē. - Nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā. 4.6.3.2. Sakari Pašreizējā situācija un politika Telekomunikāciju sektorā aktīvi darbojas publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla operators SIA "Lattelekom" un divi publiskā mobilā radiotelekomunikāciju tīkla operatori - LMT un Baltcom GSM. Tiek plānota arī trešā mobilā operatora darbība. Telekomunikāciju sektors pēdējā gada laikā ir strauji attīstījies gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. 2001. gada janvāra pirmajā pusē fiksētā tīkla pamatlīniju skaits ir sasniedzis 734693 un gaidītāju rinda ir samazinājusies līdz 19000, kas ir divreiz mazāk, nekā pirms gada. Tika ieviesti jauni telekomunikāciju pakalpojumi, piemēram, DSL (datu pārraide pa telefonlīnijām). 2000. gadā konkurences rezultātā, kas norisinās starp abiem mobilajiem operatoriem, ir strauji palielinājies mobilo sakaru lietotāju skaits un mobilo sakaru pārklājums. Pašreiz LMT ir 271000 lietotāju un Baltcom GSM aptuveni 131000 lietotāju GSM sistēmā. Telekomunikāciju sektors tiks pakāpeniski atvērts un valsts loma nākotnē aprobežosies ar sektorpolitikas noteikšanu un tirgus regulēšanu tādā mērā, lai nodrošinātu klientu aizsardzību un konkurējoša tirgus attīstību. Telekomunikāciju tirgus attīstība saskaņā ar ES dalībvalstu pieredzi paredz sektora liberalizēšanu un tarifu izlīdzināšanu, kas nodrošinās brīvu konkurenci telekomunikāciju tirgū un līdz ar to arī tarifu samazināšanos patērētājiem. Ir izstrādāts Telekomunikāciju likumprojekts, kas pilnībā ievieš ES galveno direktīvu prasības, tādējādi radot juridiski atbilstošu tiesisko regulējumu telekomunikāciju jomā. Pašlaik BO VAS "Latvijas pasts" ir vienīgā uzņēmējsabiedrība valstī, kas sniedz pilnu pasta pakalpojumu kompleksu caur visplašāko pasta nodaļu tīklu visā valstī par nediferencētām cenām. Latvijas pastam konkurējošās firmas - DHL, UPS, TNT, akciju sabiedrības "Diena" preses izplatīšanas centrs, SIA "SM-pasts" u.c. sniedz tikai atsevišķus ekonomiski izdevīgākos pakalpojumu veidus, turklāt šie pakalpojumi tiek sniegti tikai Rīgā, atsevišķos gadījumos arī lielākajās pilsētās, kur izmaksas salīdzinājumā ar vidējām izmaksām valstī ir ievērojami zemākas. No 2003. gada 1. janvāra tiks likvidēti ierobežojumi uzņēmējdarbības un pasta pamatpakalpojumu konkurēšanai pasta pakalpojumu tirgū Latvijā, saglabājot BO VAS "Latvijas pasts" monopoltiesības uz Latvijas Republikas pastmarku un citu pasta apmaksas zīmju izgatavošanu un laišanu apgrozībā un to izņemšanu no apgrozības, kā arī uz iekšzemes vēstuļu korespondences sūtījumu savākšanu, šķirošanu, transportēšanu un piegādi. Politikas virzieni Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES. Lai liberalizētu telekomunikāciju tirgu, tiks veikti šādi pasākumi. - Tiks atcelti aizliegumi ienākšanai tirgū un konkurencei telekomunikāciju sektorā, izņemot tos noteikumus, ko nosaka vispārējie normatīvie akti par konkurenci, licencēšanu, kā arī ierobežojumi, piemēram, radio frekvenču spektra nepietiekamība un numerācijas telpas ierobežotība. - Tiks izveidots fonds to Universālo pakalpojumu nodrošināšanai, kas nepieciešams, lai telekomunikāciju pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt praktiski visiem valsts iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga operatoriem. - Tiks izveidots sektora regulēšanas režīms, kas konsekventi un aktīvi atbalstīs licencētos pakalpojumu sniedzējus un operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem un pakalpojumu sniedzējiem. Lai īstenotu valsts un sektora attīstības politiku, tiks apsvērta "Lattelekom" un citu telekomunikāciju uzņēmumu valsts kapitāla daļu privatizācija, respektējot pašreizējās īpašumtiesības un izdarītos ieguldījumus. Lai liberalizētu pasta sakaru tirgu, valsts veiks šādus pasākumus: - Izveidos sektora regulēšanas režīmu, kas konsekventi un aktīvi atbalstīs licencētos pasta pakalpojumu sniedzējus un operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem un pasta pakalpojumu sniedzējiem. - Izveidos Vispārējo pasta pakalpojumu kompensācijas fondu to vispārējo pasta pakalpojumu nodrošināšanai, kas nepieciešami, lai pasta pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt visiem valsts iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga atsevišķiem operatoriem. 4.6.3.3. Informātika Pašreizējā situācija un politika Koordinētas valsts informātikas politikas realizācija Latvijā ir uzsākta kopš 1997. gada, galvenokārt pievēršot uzmanību valsts funkciju realizācijai Latvijas iedzīvotāju informacionālajā apgādē. Valsts nozīmes informācijas apgāde ietver informācijas pakalpojumus, kas nepieciešami valsts un tās atsevišķu reģionu pārvaldei, tautsaimniecības, finansu, izglītības un sociālās dzīves attīstībai, vispārējā Latvijas tēla veidošanai. 1999. gadā tika apstiprināta nacionālā programma "Informātika", kas ir kompleksa mērķprogramma 1999.-2005. gadam. Kopējais šobrīd apzinātais programmas "Informātika" projektu skaits 1999.-2005. gadiem ir vairāk nekā 120, un visas programmas izpildei nepieciešamais finansējums ir aptuveni 250 milj. LVL. Investīciju programmā galvenokārt tiek atbalstīti stratēģiskas nozīmes projekti, kuru ieviešana ļaus risināt nozīmīgas valsts ekonomiskās, finansiālās un sociālās problēmas. 2000. gadā tika apstiprināta sociāli ekonomiskās programmas eLatvija konceptuālās pamatnostādnes. eLatvija ir programma, kuras mērķis ir, intensificējot prioritāro uzdevumu izpildi nacionālās informācijas infrastruktūras izveidei, palielināt Latvijas tautsaimniecības efektivitāti un konkurētspēju pasaules tirgū, paātrināt visas sabiedrības un ikviena indivīda labklājības līmeņa augšanu un tādejādi sekmēt Latvijas ilgtspējīgu attīstību. 2000. gada beigās Internets bija pieejams 24 Latvijas rajonu centros, Interneta tīklam bija pieslēgti 19,6 tūkstoši informācijas serveru, un patlaban Interneta lietotāju skaits ir aptuveni 150 tūkstoši. Vairāk nekā 30 Latvijas pilsētās ir izveidoti nevalstisko organizāciju atbalsta centri, kuros ir Interneta pieslēgums un kur to var izmantot bez maksas. Aptuveni viena trešdaļa Latvijas uzņēmumu lieto Internetu, bet lielo uzņēmumu grupā lietotāju skaits pārsniedz 75%. Vairums Latvijas komercbanku ir ieviesušas Interneta bankas pakalpojumus. Pavisam 2001. gada sākumā bija reģistrēti aptuveni 5000 vārdu ar domēnu . lv . Latvijā ir ap 40 Interneta pakalpojumu sniedzēju, un 2000. gadā Latvijā tika nodibināta IPS (interneta pakalpojumu sniedzēji) asociācija. Attiecībā uz informātiku, Latvija ir apņēmusies nodrošināt tālāku Latvijas integrāciju informatīvajā sabiedrībā, veicināt un uzlabot vispārēju Interneta pieejamību, kā arī paplašināt informācijas pakalpojumu un pielietojumu jomu. 2000. gadā tika pieņemts Personu datu aizsardzības likums. Atbilstoši minētā likuma prasībām 2001. gada 1. janvārī darbu uzsāka Datu Valsts inspekcija, kas ir tiesīga pieņemt lēmumus un rekomendācijas, izskatīt sūdzības par personu datu aizsardzību. Politikas virzieni Pašreizējā valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz to, lai līdz 2002. gadam tiktu veikti Acquis communautaire ieviešanas pasākumi, kā arī lai 2004. gadā Latvijā būtu ieviesta vispārējā Interneta pieejamība un veicināta gan Interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība un pieejamība. Galvenie politikas realizēšanas mērķi ir: - nodrošināt, lai informātika, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis valstī kļūst par visu sabiedrības attīstības un ekonomisko procesu pamatu; - nodrošināt kvalitatīvu un ātru informācijas apriti, veicot visu valsts bibliotēku, skolu, pašvaldību pieslēgšanu Internetam, publiski pieejamo Interneta terminālu instalāciju un pilnībā liberalizējot informācijas un telekomunikāciju tirgu saskaņā ar ES principiem; - nodrošināt vispārēju informācijas pratību un pieejamību, iesaistot skolas un bibliotēkas, katru uzņēmumu un iedzīvotāju zināšanu pārvaldības procesā, veicot visu Latvijas mācību iestāžu informatizāciju un pilnveidojot augstskolu studiju programmas; - nodrošināt lokālās un globālās visa veida informācijas satura pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam, novēršot valodas problēmas, radot informācijas sistēmas un pakalpojumus latviešu valodā; - pieņemt normatīvos dokumentus un veikt citus nepieciešamos pasākumus vispārējai elektronisko dokumentu ieviešanai apritē, paātrinot integrētās valsts nozīmes informācijas sistēmas veidošanu un elektronisko dokumentu apmaiņu starp valsts pārvaldes iestādēm; - veikt reģionu datorizāciju un informatizāciju, paaugstinot to konkurētspēju un izaugsmes iespējas; - paaugstināt vispārējo informācijas zināšanu līmeni valstī, pilnveidojot mācību metodiku un iespējas; - izveidot elektroniskās komercijas un elektroniskās pārvaldības pastāvēšanai un darbībai nepieciešamo vidi. Pašreizējā situācija un politika Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcija tika akceptēta Ministru kabinetā 1996. gadā. Šī dokumenta mērķis bija noteikt Latvijas reģionālās attīstības politikas pamatnostādnes, tās veidošanas un realizācijas pamatus, radīt priekšnoteikumus uzņēmēju, nevalstisko organizāciju, pašvaldību un valsts saskaņotai darbībai reģionālās attīstības jomā, kā arī noteikt rīcības pamatvirzienus, galvenās metodes un līdzekļus reģionu attīstībai, tādējādi veicinot ilgtspējīgu un līdzsvarotu Latvijas reģionu attīstību. Reģionālās attīstības jautājumi šobrīd ir vairāku ministriju kompetencē. Par reģionālās attīstības politikas izstrādi un īstenošanu dažādos aspektos ir atbildīgi: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Ekonomikas ministrija, tās pakļautībā esošais Reģionālais fonds, kuru pārvalda BO VSIA "Reģionu attīstība". Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāts koordinē pirsmsstrukturālo fondu ISPA, Phare, SAPARD programmēšanas un ieviešanas uzraudzības procesu, ir atbildīgs par Nacionālā attīstības plāna izstrādi, Pārrobežu sadarbības programmas ieviešanu un Phare Nacionālās programmas Ekonomiskās un sociālās kohēzijas komponentes sagatavošanu un ieviešanu. Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts ir atbildīgs par administratīvi teritoriālās reformas realizāciju un valsts pārvaldes administrācijas darba modernizāciju. Nozaru ministrijas realizē reģionālās attīstības politiku nozaru griezumā, izstrādājot likumprojektus un nozaru attīstības plānus. Reģionālās attīstības politikas koordinācijai valsts līmenī ir izveidota Reģionālās attīstības padome. Ministru kabinets 2000. gada 5. decembrī pieņēma lēmumu izveidot valstī vienu institūciju nacionālajā līmenī, kas strādātu ar reģionālās attīstības jautājumiem. Jauno institūciju paredzēts izveidot uz Īpašo uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta bāzes. MK 2000. gada 4. aprīļa lēmums noteica, ka līdz 2001. gada 1. janvārim Latvijā ir izveidojami pieci plānošanas reģioni: Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales. Attīstības plānošanas un investīciju vadības nodrošināšanai šo piecu plānošanas reģionu padomes izveido izpildinstitūcijas - reģiona attīstības aģentūras. Faktiski, izmantojot likumdošanā dotās iespējas, šādi pieci lielie plānošanas reģioni jau bija izveidojušies, taču to robežas un nosaukumi pilnībā neatbilst vienotam modelim un vienotiem kritērijiem. Saskaņā ar MK 2000. gada 4. aprīļa protokollēmumu, līdz 2005. gadam pakāpeniski notiek reģionālo pašvaldību izveide. Saskaņā ar MK lēmumu visa Latvijas teritorija atbilst NUTS II līmenim. NUTS III līmenī Latvijā ir izdalīti 5 reģioni atbilstoši vēlēšanu apgabalu teritorijām, izņemot Rīgas rajonu un Jūrmalas pilsētu, kas apvienoti kopā ar Rīgas pilsētu Rīgas reģionā. Patreiz reģionālajai statistikai nepieciešamā informācija tiek apkopota pa rajoniem un republikas pilsētām, pēc tam to izmantojot apkopošanai pa NUTS II un NUTS III līmeņa reģioniem. Izmantojot NUTS statistiku, jau tagad iespējams salīdzināt esošās sociālekonomiskās atšķirības starp reģioniem valstī, kā arī atšķirības starp Latvijas un ES kandidātvalstu un dalībvalstu reģioniem. Koordinēta teritorijas attīstības plānošana ir būtisks priekšnosacījums valsts un katra tās reģiona attīstībai. Teritorijas attīstības plānošana tiek veikta trīs līmeņos - nacionālajā, reģionālajā un vietējā. Īpašo uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta vadībā tiek izstrādāts Nacionālais attīstības plāns - vidēja termiņa stratēģiskās plānošanas dokuments, kas noteiks valsts un reģionālās attīstības mērķus un prioritātes, kā arī atbalsta pasākumus noteikto mērķu īstenošanai. 2001. gada sākumā Ministru kabinetā tika akceptēts Nacionālā attīstības plāna Stratēģiskais memorands, kas kalpos par pamatu turpmākajam darbam . Lai veicinātu visā valstī integrētas attīstības politikas izstrādi un īstenošanu, 2000. gadā tika izstrādāta Latvijas pilsētvides attīstības koncepcija un sadarbībā ar Latgales reģiona attīstības aģentūru tika izstrādāta Latgales reģiona attīstības padomē apstiprināta Latgales reģiona pilsētu attīstības stratēģija, kurā ir noteiktas Latgales reģiona pilsētu attīstības prioritātes, un stratēģija to īstenošanai. Attīstības stratēģija ir izstrādāta Rīgas un Zemgales plānošanas reģioniem. Darbs pie attīstības stratēģijas ir uzsākts Vidzemes plānošanas reģionā. Tiek izstrādāts arī Latvijas nacionālais plānojums. Latvija piedalās telpiskā plānošanā arī starptautiskā līmenī, piedaloties Eiropas Padomes dokumenta "Vadlīnijas Eiropas kontinenta ilgtspējīgai telpiskai attīstībai" sagatavošanā un ES dokumenta "Eiropas Telpiskās attīstības perspektīva" apspriešanā. Kopš 1992. gada Latvija aktīvi piedalās Baltijas jūras reģiona telpiskās plānošanas darbā. Šīs sadarbības rezultātā Latvija no 1999. gada veiksmīgi piedalās nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī 13 transnacionālajos telpiskās plānošanas projektos Eiropas Savienības INTERREG IIC iniciatīvas ietvaros. Ņemot vērā teritorijas attīstības plānošanas nozīmi valsts, katra tās reģiona un katras pašvaldības attīstībā, kā arī, lai veicinātu šo procesu, kopš 1996. gada katru gadu tiek paredzēta valsts mērķdotācija pašvaldību teritorijas attīstības plānošanai. Līdz 2000. gada beigām šo finansējumu ir saņēmušas vairāk nekā puse Latvijas pašvaldību (kopumā 412, t.sk., visi 26 rajoni un 7 republikas pilsētas). Kopējā piešķirtā finansējuma apjoms ir 3,5 miljoni latu. 1996. gadā tika uzsākta valsts atbalsta sistēmas izveidošana vājāk attīstītajām teritorijām reģioniem. 1997. gadā Saeima pieņēma likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" 1997. un 1998. gadā tika apstiprināta ar likumu saistīto normatīvo aktu pakete. Lai identificētu vājāk attīstītās teritorijas, Latvijas pašvaldības tika salīdzinātas, izmantojot sociāli ekonomiskos rādītājus reģionālo (rajonu) pašvaldību, pilsētu un pagastu grupās. Ekonomiski vājākajām teritorijām un tām, kuru saimniecisko darbību ierobežoja likumos un citos tiesību aktos ietvertie noteikumi, tika piedāvāts iegūt īpaši atbalstāmā reģiona statusu, ar nosacījumu, ja tiks izstrādāta teritorijas attīstības programmas. Tām pašvaldībām, kuras izstrādāja un noteiktā laika periodā iesniedza teritorijas attīstības programmas, saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu tika piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss. 143 teritorijas, tai skaitā 5 Latgales rajoni, ir identificētas kā potenciālās īpaši atbalstāmā reģiona statusa ieguvējas. Kopumā uz šo statusu pretendē vairāk kā 250 vietējās pašvaldības. Viens no būtiskākajiem instrumentiem vājāk attīstīto teritoriju attīstībai ir Reģionālais fonds. Reģionālā fonda uzdevums ir veicināt uzņēmējdarbību teritorijās, kuras saskaņā ar MK lēmumu atbilst īpaši atbalstāmā reģiona statusam, finansējot uzņēmēju un pašvaldību projektus, kas rada papildus darba vietas, veic tehnisku ražošanas pārkārtošanu, veido alternatīvās ražotnes un arī pakalpojumu uzņēmumus lauku teritorijās. Pašlaik no Reģionālā fonda finansējumu var saņemt šādu atbalsta formu veidā: - uzņēmēji - ieguldījumu statūtkapitālā, - uzņēmēji un pašvaldības - daļēju samaksāto kredītprocentu kompensāciju par veiksmīgi izlietotiem kredītiem, pašvaldības - uzņēmējdarbības vidi veidojošas infrastruktūras projektu kopfinansējumu (ne vairāk kā 50% no projekta izmaksām). · Uzņēmējiem un pašvaldībām tiek organizēta informatīvi izglītojoša programma, kurā tiek sniegta informācija par iespējām saņemt uzņēmējdarbības atbalstu, jaunākajiem uzņēmējdarbības attīstības virzieniem (sevišķi par alternatīvajiem uzņēmējdarbības veidiem lauku reģionos), uzņēmēju sadarbības iespējām u.c. Daudzas īpaši atbalstāmā reģiona statusa pašvaldības ir veiksmīgi izmantojušas valsts sniegto atbalstu, iesniegušas projektus, un lielākā daļa uzsākusi projektu īstenošanu, kuros ietvertas gan inovatīvas idejas, gan ražošanas paplašināšana, bet, galvenais, jaunu darbavietu radīšana, kas spēj iedzīvotājus nodrošināt ar ienākumiem. Tai pašā laikā pastāv pašvaldības, kuras nav izmantojušas tām piešķirto statusu. Reģionālā fonda darbības laikā ir ieguldīti 2,3 miljoni latu. Uz 2001. gada janvāri Reģionālajam fondam par finansu līdzekļu piešķiršanu ir līgumsaistības ar 525 juridiskajām personām, no tiem 485 - ar uzņēmējiem un 40 - ar pašvaldībām. Projektu ietvaros izveidotas 1800 jaunas pastāvīgas, 1600 sezonas un saglabātas 3200 darba vietas. Uzņēmēji un pašvaldības šo projektu realizācijā ir ieguldījuši vairāk par 50 miljoniem latu. Projektu realizācijas gaitā valsts un pašvaldības budžetos samaksāti 5,5 miljoni latu nodokļos, tajā skaitā 1,2 miljoni ienākuma nodokļa. Līdzās līdzekļu piešķiršanas projektu realizācijai īpaši atbalstāmajos reģionos no Reģionālā fonda, nozīmīgs ekonomiskās politikas instruments šo teritoriju attīstībai ir atsevišķu nodokļu daļējas atlaides. Strukturālās un reģionālās politikas īstenošanai ir paredzēts salīdzinoši ievērojams finansējuma apjoms no Eiropas Savienības. Pirmspievienošanās procesā Latvijai kā vienai no ES kandidātvalstīm ir pieejami pirmsstrukturālie finansu instrumenti Phare, ISPA, SAPARD. Šis finansējums ir uzskatāms kā papildus finansējums esošajiem valsts finansu līdzekļiem. Politikas virzieni Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam iesaistīto institūciju turpmākie darbības virzieni ir: · likumdošanas pilnveidošana; · institucionālo struktūru sakārtošana reģionālās attīstības jomā. Tiks veikti šādi pasākumi: · 2001. gadā uzsākta esošo likumdošanas aktu pilnveidošana un jaunu normatīvo aktu projektu izstrāde, tai skaitā ir izstrādāts likums par Reģionālo attīstību, un tiks pārskatīti normatīvie akti, kas nosaka Reģionālā fonda darbību un īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršanu. · Tiks veikta Latvijas Reģionālās attīstības politikas koncepcijas aktualizēšana (jaunas redakcijas) atbilstoši tām izmaiņām, kas notikušas pēdējos gados un saistībā ar Latvijas integrāciju Eiropas savienībā. Tiks izveidota Nacionālā reģionālās attīstības padome. · Tiks sniegts metodisks atbalsts Kurzemes, Zemgales, Rīgas, Vidzemes un Latgales plānošanas reģionu attīstības aģentūrām teritorijas attīstības plānošanā. · Perspektīvā tiks atrisināts jautājums par statistisko NUTS III līmeņa reģionu robežu atbilstību Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas koncepcijai. · Tiks turpināta Nacionālā plānojuma izstrādāšana. Pārskats par valsts teritorijas izmantošanu tiks iesniegts MK izskatīšanai. Tiks izstrādāts Nacionālā plānojuma dokuments - Valsts teritorijas attīstības perspektīva, kas dos informāciju par nākotnē sasniedzamo vēlamo visas valsts teritorijas attīstības situāciju, ilglaicīgiem mērķiem un teritorijas attīstības prioritātēm. Turpināsies darbs pie atsevišķu Nacionālā līmeņa teritorijas attīstības plāna saistošo daļu sagatavošanas. Tiks sagatavotas Nacionālā plānojuma vadlīnijas. · Turpināsies darbs pie reģionālo un vietējo pašvaldību teritorijas plānošanas kompetences nostiprināšanas. Vairāk uzmanības tiks pievērsts teritorijas plānojumu kontrolei un monitoringam pašvaldību līmenī. Jāizvērtē iespējas nodrošināt pašvaldību budžetos nepieciešamos izdevumus teritorijas attīstības plānošanai, valsts mērķdotācijas paredzot tikai īpašu teritorijas attīstības projektu veicināšanai. · Balstoties uz Nacionālā attīstības plāna Stratēģisko memorandu, tiks izstrādāts Nacionālais attīstības plāns. · BO VSIA "Teritorijas attīstības plānošanas centrs" nākotnē jāstrādā, lai iesaistītos ES Telpiskās plānošanas novērošanas tīklā ( ESPON) . Šajā nolūkā ir jānostiprina tā pētnieciskā darbība un teritorijas attīstības plānošanas datu bāzes uzturēšanas funkcija. · Jāturpina sadarbība starptautiskajā teritorijas attīstības plānošanā. Aktīvi jāpiedalās Eiropas Padomes un Eiropas Savienības organizētajās aktivitātēs teritorijas plānošanas jomā. 2000. gada beigās Eiropas Komisijā apstiprināšanai tika iesniegta jaunā Baltijas jūras reģiona (BJR) INTERREG IIIB programma 2000.-2006. gadam, kas paredzēta transnacionālajai sadarbībai telpiskajā attīstībā, iepriekšējās INTERREG IIC vietā. Lai Phare programmu varētu izmantot par līdzfinansēšanas avotu INTERREG projektiem un veicinātu reģionu un arī citu institūciju gatavošanos darbam ar ES kopienas iniciatīvas programmu INTERREG, tiek izstrādāts 2001.-2006. gada BJR Phare CBC Apvienotais programmēšanas dokuments Baltijas valstīm un Polijai. Ir plānots, ka Reģionālais fonds nākotnē varētu tikt izmantots nacionālā līdzfinansējuma nodrošināšanai PHARE Ekonomiskās un sociālās kohēzijas pasākumiem un papildus tam sniegt finansiālu atbalstu aktivitātēm, kas netiek finansētas no minētās programmas. 4.6.5. Vide Pašreizējā situācija un politika Galvenā vides politikas izstrādes un realizācijas institūcija Latvijā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). VARAM strādā pie likumdošanas un politikas izstrādes vides aizsardzības, reģionālās attīstības, būvniecības un tūrisma jomās. Minētās politikas realizāciju nodrošina VARAM pakļautībā, pārziņā un pārraudzībā esošās institūcijas. To galvenajās funkcijās ietilpst vides stāvokļa kontrole, datu ieguve un informācijas apmaiņa, dabas aizsardzība (tai skaitā īpaši aizsargājamo dabas un kultūrvēsturisko teritoriju pārvalde), finansu koordinācija un investīciju piesaiste, projektu koordinācija un realizācija, reģionālā attīstība, būvniecība un tūrisms. Vides politikas realizācija Latvijā notiek, balstoties uz apstiprināto Vides aizsardzības politikas plānu Latvijai un tam sekojošo Vides aizsardzības rīcības programmu. Balstoties uz šiem dokumentiem, tiek izstrādātas stratēģijas un programmas dažādiem vides sektoriem (sadzīves atkritumu apsaimniekošana, ūdenssaimniecība, bīstamo atkritumu apsaimniekošana u.c.). Būtisks darba virziens ir ES integrācijas procesa izvirzīto prasību nodrošināšana vides jomā. Vides infrastruktūra Latvijā ir samērā attīstīta, tomēr, lai būtu iespējams sasniegt vēlamo un ES direktīvās prasīto līmeni vēl ir nepieciešamas lielas investīcijas no valsts un pašvaldību puses. Tās ir nepieciešamas gan ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas uzlabošanai, gan atkritumu saimniecības uzlabošanai. Izmantojot Valsts investīciju programmas (VIP) atbalstu, dāvinājumus, kredītus, pašu līdzekļus, Daugavpilī un Liepājā notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ir jau atjaunotas, Rīgā turpinās būvniecības darbi. Lai atrisinātu ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas problēmas Latvijas mazajās un vidējās pilsētās, tika izstrādāta programma 800+ "Ūdensapgāde un notekūdeņu attīrīšana Latvijas mazpilsētās", saskaņā ar kuru 2001. gadā VIP iekļauti 14 ūdenssaimniecības attīstības projekti, neskaitot Rīgu un Daugavpili. Būtisks atbalsts ūdenssaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas sakārtošanai ir ES ISPA fonda līdzekļi. ISPA fonda vadība, atzīstot projektu atbilstību ISPA stratēģijai, jau apstiprinājusi finansējumu Rīgas, Jelgavas un Ventspils ūdenssaimniecības projektiem 37,69 milj. eiro apjomā. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija paredz Latvijā izveidot 10-12 sadzīves atkritumu poligonus. Jau tiek realizēti Rīgas, Ziemeļvidzemes, Liepājas un Ventspils reģionālo sadzīves atkritumu poligonu izveides projekti un tiek sagatavoti Malienas, Austrumlatgales un Dienvidlatgales projekti. Kā īpašu problēmu jāpiemin bīstamo atkritumu pārstrāde, t.sk. sadedzināšana, kā arī galīgā apglabāšana, kas prasa papildus infrastruktūru izveidi un apsaimniekošanu. Dabas aizsardzības jomā 2000. gadā MK apstiprināja Bioloģiskās daudzveidības nacionālo programmu, kurā tiek noteikti stratēģiskie mērķi: · saglabāt un atjaunot ekosistēmu un to dabiskās struktūras daudzveidību; · saglabāt un veicināt vietējo savvaļas sugu daudzveidību; · saglabāt savvaļas sugu, kā arī kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ģenētisko daudzveidību; · veicināt tradicionālās ainavas struktūras saglabāšanos; · nodrošināt dzīvās dabas līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību. Politikas virzieni Kā galvenās jomas, kas svarīgas vides kvalitātes saglabāšanai, ES integrācijas procesa un starptautisko saistību izvirzīto prasību nodrošināšanai minamas: · gaisa piesārņojuma un tā pārrobežu pārneses samazināšana; · virszemes un pazemes ūdeņu piesārņošanas, t.sk. peldvietu ūdeņu kvalitātes nodrošināšana, notekūdeņu attīrīšanas uzlabošana, jūras un ūdeņu eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradāciju samazināšana; · saimnieciskās darbības izraisīto risku (rūpnieciskais, avāriju, ķīmiskais, radiācijas, akumulētais piesārņojums un piesārņojuma pārrobežu pārnese, ģenētiski modificētie organismi u.c.) samazināšana; · racionālu un vides aizsardzības prasībām atbilstošu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ieviešana; · kvalitatīva dzeramā ūdens un efektīvas notekūdeņu attīrīšanas nodrošināšana, ūdenssaimniecības infrastruktūras un darbības kvalitātes uzlabošana un attīstība; · dabas resursu un vides objektu pārvaldības un infrastruktūras optimizēšana, t.sk. reprezentatīva vides monitoringa un informācijas sistēmas izveidošana; · piesārņoto vietu attīrīšana un racionāla izmantošana; · rūpniecības radītā piesārņojuma samazināšana. Nacionālo likumdošanu plānots saskaņot ar acquis communautaire prasībām, kā arī ieviest lielāko daļu direktīvu prasību līdz 2003. gada 1. janvārim. Latvija pieprasījusi pārejas periodus atsevišķu direktīvu prasību ieviešanā, kā arī atrunas saistībā ar atsevišķu ES dabas aizsardzības likumdošanas jomā minētu sugu un biotopu aizsardzību. Tā kā ES komisija nav akceptējusi minētās atrunas, tad nepieciešams sakārtot visu dabas aizsardzības likumdošanas sistēmu līdz Latvijas iestāšanās brīdim ES. Runājot par konkrētiem vides aizsardzības tiesiskās vides uzlabošanas pasākumiem, tad ir plānots pieņemt šādus papildus jumta likumus vides aizsardzības jomā: "Iepakojumu likums", "Par ūdens resursu apsaimniekošanu", kā arī veikt grozījumus "Likumā par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām". Vidējā termiņā plānots pilnībā sakārtot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas saimniecību. Paredzams, ka līdz 2004. gadam Latvijā būs ieviesti galvenie bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas elementi - sadedzināšanas iekārta un poligons. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ekonomiskās darbības pamatprincipi būs "Piesārņotājs maksā", kas nodrošinās tās darbību no līdzekļiem, kuri tiktu iekasēti no atkritumu radītājiem par to pārstrādi, iznīcināšanu un galējo deponēšanu, un sekmēs konsekventu bīstamo atkritumu daudzuma samazināšanu attiecībā pret rūpnieciskās produkcijas vienību, jo stimulē tīrāku tehnoloģiju ieviešanu ražošanā. Paredzams, ka ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanu nākotnē nodarbosies privātā biznesa pārstāvji. Dabas aizsardzības jomā šobrīd nepieciešams galvenokārt risināt šādus jautājumus: · Pilnveidot dabas aizsardzības institūciju tīklu. · Palielināt pašvaldību atbildību par dabas aizsardzības pasākumu ieviešanu. Stiprināt pašvaldību spēju risināt dabas aizsardzības jautājumus. · Sakārtot dabas aizsardzības likumdošanas sistēmu atbilstoši ES prasībām · Izstrādāt vadlīnijas ietekmes uz bioloģisko daudzveidību novērtēšanai. · Izstrādāt dabas aizsardzības plānus un individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus prioritāšu secībā. Nodrošināt to ieviešanu un kontrolēt izpildi. · Izskatīt iespēju par vairāku teritoriju iekļaušanu starptautiski nozīmīgu teritoriju sarakstos (piemēram, Starptautiskas nozīmes mitrāju sarakstā, starptautiskas nozīmes ģeoloģisko pieminekļu sarakstā, NATURA 2000). · Noslēgt starpvalstu līgumus par sadarbību pārrobežu aizsargājamo dabas teritoriju, migrējošo sugu un pārrobežu ūdens baseinu aizsardzībā.