7. Article

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas: a) atbilstoši valsts tiesību aktiem veikt vajadzīgos pasākumus, lai valstī esošajos muzejos un līdzīgās iestādēs nenonāktu citā dalībvalstī radītas un pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās minētajās valstīs no tās nelikumīgi izvestos kultūras priekšmetus; kad vien iespējams informēt kultūras priekšmetu izcelsmes dalībvalsti, par tādu kultūras priekšmetu piedāvājumu, kuras no šīs valsts izvestas pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās valstīs; b) i) aizliegt tādu kultūras priekšmetu ievešanu, kas nozagtas no muzeja vai reliģiska vai laicīga pieminekļa, vai līdzīgas iestādes citā šīs konvencijas dalībvalstī pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās attiecīgajās valstīs, ar nosacījumu, ka šāds īpašums dokumentēts kā šai iestādei piederošs inventārs; ii) pēc izcelsmes dalībvalsts lūguma veikt atbilstošus pasākumus, lai atgūtu un atdotu ikvienu kultūras priekšmetu, kas ievests pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās valstīs, ar nosacījumu, ka valsts, kura iesniedz pieprasījumu, samaksā taisnīgu kompensāciju labticīgam pircējam vai personai, kam ir likumīgas īpašumtiesības uz šo īpašumu. Pieprasījumus par atgūšanu un atdošanu iesniedz ar diplomātisko dienestu starpniecību. Valsts, kas iesniedz pieprasījumu, samaksā visus izdevumus, kuri saistīti ar tādu dokumentu un citu liecību nodrošināšanu, kas vajadzīgi, lai iesniegtu prasību par atgūšanu un atdošanu. Dalībvalstis nedrīkst uzlikt muitas nodokļus vai citus maksājumus kultūras priekšmetiem, ko atdod atbilstoši šim pantam. Visus izdevumus, kas saistīti ar kultūras priekšmetu atdošanu un piegādi, samaksā valsts, kura iesniedz pieprasījumu.