5. Article

1. Līgumslēdzēja valsts var vērsties citas Līgumslēdzējas valsts tiesā vai citā kompetentā iestādē ar prasību atdot kultūras priekšmetus, kas nelikumīgi izvesti no pieprasītājas valsts teritorijas. 2. Kultūras priekšmets, kas no pieprasītājas valsts teritorijas uz laiku ir izvests izstādīšanas, izpētes vai restaurācijas nolūkos ar atļauju, kura ir izdota saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kuri reglamentē šā priekšmeta izvešanu, lai aizsargātu valsts kultūras mantojumu, un kas minētajā atļaujā noteiktajā termiņā nav nogādāts atpakaļ, ir uzskatāms par nelikumīgi izvestu. 3. Iesnieguma saņēmējas valsts tiesa vai cita kompetenta iestāde pieprasa nelikumīgi izvestā kultūras priekšmeta atdošanu, ja pieprasītāja valsts pierāda, ka attiecīgā priekšmeta izvešana no tās teritorijas atstāj būtisku negatīvu ietekmi uz šādām jomām: a) uz objekta vai tā apkārtējās vides saglabāšanu; b) uz kompleksa objekta viengabalainību; c) uz zinātniskas, vēsturiskas vai cita veida informācijas saglabāšanu; d) uz priekšmeta izmantošanu cilts vai iezemiešu tradīcijās vai rituālos, vai pierāda, ka šim priekšmetam pieprasītājā valstī ir būtiska kultūras nozīme. 4. Prasībā, kas tiek iesniegta saskaņā ar šā panta 1. punktu, iekļauj vai to papildina ar faktisku un tiesisku informāciju, kura iesnieguma saņēmējas valsts tiesai vai citai kompetentai iestādei varētu palīdzēt noteikt, vai ir ievērotas 1. un 3. punktā noteiktās prasības. 5. Prasība par atdošanu ir jāiesniedz trīs gadu laikā no brīža, kad pieprasītāja valsts ir noskaidrojusi attiecīgā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un valdītāja identitāti, un jebkurā gadījumā piecdesmit gadu laikā no dienas, kad šis kultūras priekšmets ir izvests, vai no dienas, kad saskaņā ar šā panta 2. punktā minēto atļauju to vajadzēja nogādāt atpakaļ.