1. Article

Kopsavilkums Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija kā galveno valsts ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa sasniegšanu pārskatāmā nākotnē. Tam nolūkam Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Dokumentā veikta globālo ekonomisko procesu un Latvijas attīstības faktoru mijiedarbības analīze un iespējamo tautsaimniecības attīstības scenāriju modelēšana. Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot esošās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības scenāriji. Aktīvais, vēlamais un sekmējamais konverģences scenārijs nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, tas īstenojas pie labvēlīgas ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas priekšrocību un iespēju izmantošanas. Šī scenārija īstenošanai jāmaina Latvijas ekonomikā pašlaik dominējošais modelis, kas raksturojas ar lēta darba spēka un pieejamo dabas resursu priekšrocību izmantošanu, produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošanu. Šis modelis nespēj nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē augstākas labklājības sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, kā arī nelabvēlīgos demogrāfiskos apstākļus, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tam nolūkam jāizveido jaunās ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgi nosacījumi, jāveic Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija, vienlaikus veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs (t.i., to attīstību uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes), kā arī attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot informācijas sabiedrības veidošanos. Jāsamazina reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un jāpaaugstina reģionu attīstības potenciāls. Ekonomiskās politikas kontekstā pieaug sociālpolitikas nozīme, investīciju nozīmīgums sociālajā kapitālā - izglītībā, zinātnes attīstībā, veselības aprūpē. Inertais, nevēlamais un novēršamais, taču principā iespējamais stagnācijas scenārijs atspoguļo situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabāsies vai pat palielināsies esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas valstīm.