2. Article

Ievads Pēc neatkarības atgūšanas aptuveni desmit gadu laikā Latvijas ekonomikā un sabiedrībā ir notikuši neatgriezeniski pārveides procesi. Sociālisma plānveida saimniekošanas modelis ir aizstāts ar tirgus ekonomikas modeli. Pārejot uz jauno saimniecisko sistēmu, Latvijas ekonomiskajā politikā dominēja īstermiņa un vidēja perioda uzdevumi tirgus ekonomikas pamatu veidošanai un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. To skaitā cenu un tirdzniecības liberalizācija, privātīpašumu atjaunošana, savas valūtas ieviešana, tirgus ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo institūciju veidošana u.tml. Šobrīd, kad ir radīti tirgus ekonomikas pamati un nodrošināta pietiekama makroekonomiskā stabilitāte, arvien aktuālāki kļūst ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes jautājumi. Kādai jābūt ekonomiskajai politikai, lai pārskatāmā nākotnē (20-30 gados) Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis tuvotos attīstīto valstu līmenim? Kā panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, kas ir nepieciešama šī mērķa sasniegšanai? Lai apzinātu ekonomikas attīstības ilgtermiņa perspektīvas, precizētu valsts ekonomiskās politikas mērķus un prioritātes, Ekonomikas ministrija sadarbībā ar citu valsts institūciju un zinātnisko iestāžu pārstāvjiem ir izstrādājusi Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju. Ilgtermiņa stratēģija nepieciešama: - Lai Latvija sekmīgi integrētos pasaules ekonomiskajā un drošības sistēmā; - Lai pieņemtie politiskie un ekonomiskie lēmumi būtu saskaņā ar valsts ilgtermiņa mērķiem; - Lai sabiedrībā radītu pārliecību un ticību nākotnes izaugsmes iespējām un dzīves uzlabojumam, kas dotu valsts politikas veidotājiem atbalstu visos sabiedrības slāņos, tādējādi veidojot pilsonisko saskaņu un sadarbību. Ministru kabinetam 1999. gada aprīlī tika iesniegts un valdība izskatīja dokumentu Ekonomiskās attīstības iespēju izvērtējums. Šajā dokumentā, kuru Ekonomikas ministrijas speciālisti izstrādāja sadarbībā ar Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes zinātniekiem, no ilgtermiņa attīstības viedokļa tika analizēti faktori, kas nosaka izaugsmi, un ārējā ekonomiskā vide, modelēti iespējamie attīstības scenāriji. Dokumentā tika raksturotas būtiskākās Latvijas ekonomiskās attīstības problēmas un norādīti galvenie virzieni, kā tās pārvarēt. Ministru kabinets uzdeva Ekonomikas ministrijai turpināt darbu, papildinot un pilnveidojot minēto dokumentu, lai tas kļūtu par valsts ilgtermiņa ekonomiskās attīstības stratēģijas pamatdokumentu. Ar ekonomikas ministra rīkojumu 1999. gada jūnijā tika izveidota darba grupa ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas izstrādei, kurā aicināti piedalīties pārstāvji no dažādām ministrijām, Latvijas Bankas, zinātniskām iestādēm, atsevišķi eksperti u.c. Šī darba rezultāts ir sagatavotā Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija (tālāk tekstā - stratēģija). Tika noteikti šādi stratēģijas izstrādes pamatprincipi: - formulējot stratēģijas mērķi, to izteikt gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi; - necensties aptvert visas ekonomiskās politikas sfēras (stratēģija nav visaptverošs plāns), bet koncentrēties uz prioritātēm, kuras izriet no mērķa, esošā ārējā un iekšējā stāvokļa, priekšrocību un trūkumu, kā arī attīstības iespēju un risku analīzes; - orientēties uz ilgtermiņa, nevis īstermiņa vai vidēja termiņa uzdevumiem; - izvairīties no likumu un programmu uzskaitījuma, jo tie ir tikai konkrētu uzdevumu realizācijas līdzekļi, kuri var tikt mainīti, pilnveidoti vai atcelti ilgtermiņa mērķu īstenošanas gaitā; - formulējot prioritātes un uzdevumus, panākt, lai tie nepārklātos, bet gan papildinātu cits citu (mērķa koka princips). Stratēģijā ir definēts ilgtermiņa ekonomiskās politikas mērķis, raksturotas Latvijas ekonomiskās attīstības tendences, priekšrocības un trūkumi, analizētas attīstības iespējas un riski, formulētas politikas prioritātes un uzdevumi. Dokumentā ir aprakstīti Latvijas attīstības ilgtermiņa iespējamie scenāriji atkarībā no ārējās vides apstākļiem un stratēģijas īstenošanas pakāpes. Tomēr ilgtermiņa stratēģija nav uzskatāma par dokumentu, kurā visi jautājumi ir atrisināti pilnībā. Stratēģija ir uztverama kā process. Tās vērtība ir diskusiju rosināšana, lai sabiedrība saskatītu būtiskākās problēmas un tiktu meklēti optimālākie ceļi to novēršanai.