3. Article

Latvija pasaules ekonomiskajā sistēmā 3.1. Ārējie faktori Ekonomikas attīstības procesiem pasaulē raksturīga to norise trīs galvenajos līmeņos: lokālajā, nacionālajā un globālajā (starptautiskajā). Pastāv daudzi faktori, kas vienlaikus pastiprina gan globalizācijas, gan lokalizācijas tendences. Piemēram, informācijas tehnoloģijas un mūsdienu telekomunikācijas veicina daudzu valsts un sabiedrības dzīves jomu globalizāciju, palielina dažādu valstu, uzņēmumu, organizāciju vai atsevišķu indivīdu iespēju dibināt kontaktus, nodarboties ar uzņēmējdarbību, veikt citas aktivitātes bez centrālās varas starpniecības. Globalizācijas procesā katra valsts daudz ātrāk iegūst informāciju par jaunām tehnoloģijām, izgudrojumiem, atklājumiem vai praktisku pieredzi jebkurā jomā. Tas veicina ātrāku šīs valsts attīstību. Pateicoties starpnacionālajām institūcijām1, tiek atvieglota ekonomiskā sadarbība. No tā iegūst katra atsevišķa valsts neatkarīgi no tās attīstības līmeņa. Globalizācijas un lokalizācijas padziļināšanās ietekmē arvien vairāk mainās daudzi ekonomiskie mehānismi, kā arī valsts pārvaldes un sabiedrības funkcionēšanas pamatprincipi. Līdz ar kapitāla un preču plūsmu pasaulē arvien mobilāks kļūst arī darbaspēks. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis dod iespēju ekonomiskajiem subjektiem būt savstarpēji saistītiem jebkurā darbības sfērā globālā mērogā. Rodas principiāli jauni darbības un attīstības noteikumi, kas balstās uz visu ekonomisko subjektu iespējām piekļūt informācijai un adaptēt to. Tiek nodrošināta visu dalībnieku identitāte un sadarbība, visu procesu decentralizācija, vairs nav centra un nomaļu. Tajā pašā laikā nelielām un pat vidēja lieluma valstīm vairs nav noteicoša ietekmes uz kopējiem ekonomiskajiem procesiem. Šajā situācijā īpaša nozīme ir Baltijas valstu vienotības nostiprināšanai un savstarpējai sadarbībai. Veidojas jauni integrēti globālie tirgi, kas strādā 24 stundas diennaktī reālā laikā. Parādās jauni spēles noteikumi - daudzvalstu līgumi dažādās jomās (tirdzniecība, intelektuālais īpašums, datu aizsardzība, vides aizsardzība), kas arvien vairāk ietekmē dažādas saimnieciskās darbības iespējas. Pasaules tirdzniecības pieaugums dod arvien lielākas iespējas preču izvēlē, padara tās lētākas. Tai pat laikā pieaug arī konkurence, palielinās starptautisko organizāciju un transnacionālu kompāniju ekonomiskā un politiskā ietekme. Šādos apstākļos lielākas priekšrocības izrādās tiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgāki un spēj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām. Straujās tehnoloģiju izmaiņas, informācijas tehnoloģiju attīstība saistītas gan ar izmaiņām pašos produktos, gan to ražošanā. Arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu konkurētspējā ir to kvalitātei un atbilstībai vides aizsardzības prasībām. Informācijas tehnoloģiju izmantošana saimnieciskajā darbībā ļauj daudz efektīvāk izmantot ražošanas faktorus, veicinot augstāku produktivitāti. Pieaug pieprasījums pēc augsti kvalificēta darba spēka, kas ir spējīgs ātri uztvert jauninājumus un tos apgūt. Darba tirgū izredzes palielinās jauniem cilvēkiem ar labu izglītību. Brīva kapitāla kustība rada papildu iespējas ekonomikai piesaistīt finansu līdzekļus, kas palielina valstu izaugsmes iespējas. Tomēr jāatzīmē, ka tādā pašā mērā, kā palielinās iespējas piesaistīt kapitālu, pašmāju kapitāls var izvēlēties ārvalstis, ja investēšanas apstākļi tur izrādīsies labvēlīgāki. Palielinoties kapitāla mobilitātei, pastāv arī lielāks risks būt iesaistītiem pasaules finansu krīzēs. Brīva darbaspēka kustība paplašina iespējas indivīdam strādāt un gūt ienākumus atbilstoši viņa zināšanām, kvalifikācijai un vēlmēm neatkarīgi no nacionālās piederības un pilsonības. Iespēja brīvi izvēlēties darba un dzīves vietu liek pārvērtēt uzskatus par ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas prioritātēm. Mūsdienu ekonomikā sociālā labklājība un saskaņa ir ne tikai ekonomiskās izaugsmes sekas, bet arī viens no svarīgākajiem tās priekšnoteikumiem. Dzīves kvalitāte ir ne tikai producētie materiālie labumi, kurus var patērēt, bet arī tīrs gaiss un ūdens, bioloģiskā daudzveidība utt. Tāpēc ar laiku var mainīties izpratne par investīcijām vides aizsardzībā un investīcijām ražošanā, kur pirmās pašlaik uztver tikai kā izmaksas, kas nedod ienākumus, bet otrās - kā ienākumu nesošas. Iespējams, ka ieguldījumi vides aizsardzībā nākotnē būs rentablāki par ieguldījumiem ražošanā. Par izšķirošu ekonomiskās izaugsmes faktoru pasaulē kļūst zināšanas. Uz zināšanām balstītā jaunā ekonomika dod lielākus ienākumus, garantē augstākus dzīves standartus, bet tā prasa arī ilgtermiņa ieguldījumus kā cilvēkkapitālā, tā izglītībā un zinātniskajā pētniecībā. Tā rezultātā mainās ražošanas izmaksu struktūra, kur to lielākā daļa ir saistīta ar nemateriāliem ilgtermiņa ieguldījumiem. Savukārt šo ieguldījumu pieaugušais īpatsvars un straujās tehnoloģiju izmaiņas palielina uzņēmēju risku. Virzība uz informācijas sabiedrību kā jaunu, augstāk organizētu, uz zināšanām bāzētu sabiedrības tipu, ir tiešs minēto procesu rezultāts. Process vienlaikus norisinās visās galvenajās pasaules ekonomiskajās zonās - Rietumeiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidaustrumāzijā. Tomēr, saistībā ar brīvas cilvēku migrācijas iespējām var rasties arī problēmas. Tā ir smadzeņu aizplūšana. Valstis, kuras par galveno attīstības faktoru izvēlējušās izglītību un zinātni, zināmā situācijā riskē ar to, ka patiesībā daļēji subsidēs ekonomiski augsti attīstītās valstis. Tādējādi liela attiecīgo investīciju daļa var izrādīties nepietiekami efektīva, un šādas valstis paātrinātas attīstības vietā turpinās ilgstoši stagnēt. Globalizācijas procesa ietekmē mainās daudzi starptautisko attiecību aspekti. Nacionālai valstij jāņem vērā globālie procesi (atvērtas robežas, saskaņota likumdošana, kopēja valūta u.c.), kas samazina valsts, tās fizisko un juridisko personu patstāvību ekonomisku lēmumu pieņemšanā. Turpretim pieaugošās komunikāciju iespējas ievērojami palielina atsevišķu valsts reģionu iespējas, lomu un nozīmīgumu, tiem vairs nebūt nav nepieciešama centrālā vara kā starpnieks sadarbībai ar attāliem partneriem. Arī Latvijai kopumā un tās reģioniem aktīvi jādarbojas tieši šādos apstākļos - ir iespējas ieņemt vietu pasaules un Eiropas preču, pakalpojumu un kapitāla tirgū, taču ievērojot spēles noteikumus (kvotas, antidempinga pasākumi, kvalitātes prasības) un rēķinoties ar pieaugošu un aizvien nesaudzīgāku konkurenci vietējā tirgū. Tīklveida darbības modelis kļūst par 21. gadsimta valstu, uzņēmumu, cilvēku sadarbības principu. Tas paplašina un pārveido tradicionālās horizontālās un vertikālās lineārās saites. Līdz ar to notiek būtiskas pārmaiņas kā tekošajā ekonomiskajā darbībā, tā arī attīstībā. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis veicina kontaktu un transakciju īstenošanu reālā laikā. Aktīvi izmantojot šādas iespējas, valstis, uzņēmumi, cilvēki (arī Latvija un tās subjekti kā valsts iekšienē, tā starptautiskajā līmenī) kļūst savstarpēji saistīti jebkurā uzņēmējdarbības jomā, rodas principiāli jaunas iespējas. Lokalizācija (reģionalizācija) radās un turpina attīstīties kā pretstats, bet patiesībā kā papildinājums globalizācijas procesiem. Proti, viens no globalizācijas galvenajiem mehānismiem ir starptautiskā darba dalīšana. Tas nozīmē, ka atsevišķas valstis vai pasaules reģioni pakāpeniski specializējas atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās tām ir salīdzinošās priekšrocības. Savukārt specializācija rada nepieciešamību pēc intensīvākas preču un pakalpojumu apmaiņas starptautiskā mērogā, kas, tieši pretēji, izpaužas kā globalizācija. Bez lokalizācijas (specializācijas) nebūtu globalizācijas un otrādi. Abi šie procesi organiski papildina viens otru. Lokalizācijas procesiem mēdz būt arī citi aspekti. Pilnveidojoties sakaru un informācijas sistēmām, standartizējoties normatīvajiem aktiem un finansu mehānismiem, pieaugot vispārējam izglītības līmenim, arvien vairāk saimniecisko un pārvaldes funkciju efektīvāk veikt lokālā līmenī. Pabeidzot teritoriāli administratīvo reformu, Latvijā iespējams būtiski palielināt pašvaldību patstāvību, nodrošināt lielāku to dzīvotspēju bez centrālās valsts varas iejaukšanās. Globālās ekonomikas lokalizācijas izpausme ir arī saimnieciskās darbības koncentrēšanās arvien ierobežotākā skaitā globālo ekonomisko centru. Tā, apmēram četras piektdaļas no visas pasaules ražošanas apjoma 21. gadsimta sākumā izrādās izvietotas trīs galvenajos ekonomiskajos centros - Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, kā arī Japānā un citās ekonomiski attīstītās Dienvidaustrumāzijas valstīs. Vēl astoņdesmitajos gados viens no pasaules ekonomiskajiem centriem (ceturtais) bija PSRS un citas Austrumu bloka valstis. Tomēr deviņdesmito gadu otrajā pusē šī bloka pārpalikuma - NVS valstu - ražošanas kopapjoms vairs bija tikai ap 1,5% no pasaules kopapjoma. Tas nozīmē, ka NVS vairs nevar uzskatīt par globāli nozīmīgu ekonomisko centru, lai gan uz atsevišķām, nelielām kaimiņvalstīm, t.sk. Latviju, tās joprojām saglabā zināmu ekonomisko ietekmi. Šādu pasaules ekonomiskās sistēmas pārstrukturizāciju veicina arī tehnoloģiskie procesi. Minimālais tirgus apjoms, lai uzturētu tehnisko progresu, piemēram, tādās nozarēs kā aviācija, pusvadītāji, farmācija, vairs nav pietiekams nevienā atsevišķā valstī2. 21. gadsimta sākuma pasaules ekonomiskās sistēmas struktūra uzskatāmi atspoguļojas arī tirdzniecības saitēs. Šajā jomā dominē tie paši ekonomiskie centri - Rietumeiropa, Ziemeļamerika, Dienvidaustrumāzija. Tādēļ arī no tirdzniecības viedokļa tos var uzskatīt par globāliem centriem. Kā globālo centru ietvaros, tā arī ārpus tiem pastāv arī mazāka mēroga reģionālie (subreģionālie) centri. Viens no tiem - Centrālā Eiropa, Austrumeiropa un Baltijas valstis. Tomēr tas pagaidām ir visai nosacīts centrs, jo tajā ietilpstošo valstu aktīvākie tirdznieciskie sakari ne vienmēr ir saistīti viens ar otru. Piemēram, Latvijas lielākais tirdzniecības partneris ir Vācija, bet Igaunijai tā ir Somija un citas Skandināvijas valstis. Savukārt Lietuva atjauno savas vēsturiskās saites ar Poliju. Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, no ražošanas viedokļa veido Eiropas industriālā klastera ziemeļaustrumu malu, kas no Rietumeiropas turpinās ziemeļu virzienā, savienojoties ar Somiju (Skandināviju). Tas ir ļoti būtiski, jo ne ražošana, ne tirdzniecība pasaulē neattīstās vienmērīgi. Tieši ekonomiskie centri līdz šim, galvenokārt, veidojuši bagātāko valstu daļu, šie centri arī attīstās straujāk nekā perifērijas. Lielākā valstu daļa, kas neietilpst šajos centros, ar retiem izņēmumiem, nespēj attīstīt pietiekamu industriālo bāzi un aktīvu tirdzniecību. Pētījumi rāda, ka valstīs, kur sasniegti augsti ekonomikas attīstības tempi, parasti ir pastāvējusi vairāku noteicošo faktoru kombinācija. Parasti bija pietiekami lielas investīcijas, bet galvenais, investīcijas tika pareizi sadalītas starp izglītību, zinātni un kapitāla veidošanu uz modernu tehnoloģiju (inovāciju) pamata. Papildus tam šīs valstis izcēlušās arī ar racionālu to rīcībā esošo resursu (darbaspēka, producēto aktīvu un finansu aktīvu) izmantošanu, kā arī ar ekonomiskajai situācijai atbilstošu sabalansētību starp valsts un brīvā tirgus funkcijām. 3.2. Iekšējie faktori Pēc politiskās neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 10 gadi, kuriem raksturīga nepietiekoši konsekventa un vāji koordinēta valsts ilgtermiņa attīstības politika. Lai gan makroekonomiskie rādītāji Latvijā pēdējos gados kopumā ir sabalansēti, valūtas kurss ilgtermiņā ir stabils3 un valsts budžeta deficīts ir pieņemamās robežās, ekonomikas attīstības paātrināšanas iespējas ierobežo tās zemais kapitalizācijas līmenis kā tautsaimniecības infrastruktūrā, tā arī uzņēmējdarbībā4. Tas kontrastē ar nesamērīgi lielo nacionālo ienākumu veidojošo fiziskā kapitāla daļu salīdzinājumā ar darbaspēka daļu. Šī pretruna pastāv tādēļ, ka liela pamatlīdzekļu daļa ir fiziski un morāli novecojusi, tās uzturēšanas izmaksas ir nesamērīgi augstas. Arī ražojamās produkcijas kvalitāti šis kapitāls nespēj pietiekami nodrošināt. Pasaules Bankas klasifikācija Latviju pašlaik iekļauj vidēji pārtikušo valstu nabadzīgākajā apakšgrupā līdz ar Albāniju, Baltkrieviju, Bulgāriju, Krieviju, Ukrainu, lai gan pēc UNDP klasifikācijas Latvija ir iekļauta vidēji attīstīto valstu augstākajā grupā5. Aprēķini liecina, ka, saglabājoties līdzšinējiem ekonomikas attīstības tempiem, Latvijai ir maz cerību būtiski tuvināties ekonomiski augsti attīstīto valstu grupai. Lai Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis varētu tuvoties attīstītajās valstīs esošajam, ekonomiskai izaugsmei Latvijā ir jābūt straujākai nekā šajās valstīs. Vienkārši aprēķini rāda, ka mērķi var sasniegt 20-30 gadu laikā, ja IKP ikgadējie pieauguma tempi sasniedz 7-8%. Līdz šim veiktie ekonomisko reformu pasākumi ļāvuši stabilizēt ekonomisko situāciju, bet nav nodrošinājuši pietiekami strauju tautsaimniecības attīstību kopumā. Tādēļ ekonomikas attīstības nepietiekamais temps ir viena no galvenajām Latvijas problēmām, kuras risināšanai nepieciešama atbilstoša stratēģiska pieeja. Lai nodrošinātu izaugsmes straujus tempus, nepieciešams attiecīgs investīciju pieaugums. Tā kā iekšzemes investīcijas var veidoties tikai no iedzīvotāju uzkrājumiem, bet Latvijā to ir nepietiekami, jo zemi ir iedzīvotāju ienākumi, tad pastāv apburtais loks: zemi iedzīvotāju ienākumi - zemi uzkrājumi - zemas investīcijas - atpalikusi tehnika un tehnoloģija - zema darba produktivitāte - zemi ienākumi. Zemie nacionālie uzkrājumi investīciju līmeņa nodrošināšanai liek izmantot ārvalstu uzkrājumus. Tāpēc, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu ārvalstu investīcijas, izšķirošs ir investīciju izvietojuma efektivitātes jautājums. Esošās reģionālās disproporcijas negatīvi ietekmē attīstības tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē reģionu sociālekonomiskās atšķirības - dabas un kultūrvides nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē, ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija jau ir kļuvusi par izteikti monocentrisku valsti. Sadrumstalotā Latvijas administratīvi teritoriālā sistēma kavē reģionu attīstības koncepciju un programmu izstrādi. Tiek traucēta valsts un pašvaldību resursu racionāla izmantošana reģionu vajadzībām, vietējās fiziskās (ceļi, elektroapgāde, gāzes vadi, telekomunikācijas, ūdensapgāde, kanalizācija, sadzīves atkritumu apsaimniekošana) un sociālās (izglītības, kultūras un medicīnas iestādes) infrastruktūras pilnveidošanai. Nepietiekami attīstīta valsts un reģionālā infrastruktūra bremzē vienmērīgu saimniecības attīstību Latvijas teritorijā. Valstī izveidotā infrastruktūra nodrošina satiksmi starp Latvijas reģioniem un Rīgu, kā arī starp citām lielākajām pilsētām. Tajā pašā laikā infrastruktūra, it īpaši vietējas nozīmes, arī starpreģionālie ceļi, ir vāji attīstīti. Tas kavē vietējo preču un pakalpojumu tirgus attīstību, reģionālas nozīmes uzņēmējdarbības aktivizēšanos lauku rajonos. Turklāt Latvijas teritorijas konfigurācija, ceļu un apdzīvoto vietu tīkls nosaka, ka ievērojamā teritorijas daļā veidojas nomales efekts. Zemās ekonomiskās aktivitātes vairākos reģionos, iedzīvotāju mazais blīvums liedz pašvaldībām patstāvīgi risināt šo problēmu. Lēnie zemes reformas tempi bremzē zemes un nekustamā īpašuma tirgus attīstību virknē reģionu. Tādēļ ir ierobežotas iespējas izmantot zemi un nereti arī citu ar to saistīto nekustamo īpašumu kā nodrošinājumu investīciju un ilgtermiņa kredītu piesaistīšanai uzņēmējdarbības attīstībai, it sevišķi lauku reģionos, tai skaitā lielāku, ekonomiski efektīvāku zemnieku saimniecību veidošanai. Kvalificētu speciālistu trūkums reģionos gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs un visos kvalifikāciju līmeņos bremzē darba ražīguma un uzņēmējdarbības efektivitātes palielināšanos, jaunu tehnoloģiju ieviešanu, uzņēmumu vadības un tirgus iemaņu apgūšanu. Pat uzņēmumos, kur ieviestas mūsdienu tehnoloģijas, ne vienmēr tiek nodrošināta pienācīga to atdeve.