5. Article

Attīstības scenāriji Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot augstāk minētās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas attīstības scenāriji. Šajā stratēģijas dokumentā tiek apskatīti divi scenāriji (1. zīm.), kuri veidojas atkarībā no augstāk analizēto faktoru kombinācijas. Viens ir aktīvais, vēlamais un sekmējamais (Konverģences9 scenārijs), kurš nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, kurš īstenojas pie labvēlīgākās ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas priekšrocību un iespēju izmantošanas. Ja faktoru kombinācija kopumā ir mazāk labvēlīga, tie ir mazāk aktīvi un to iedarbības temps ir lēnāks, ja stratēģiju neizdodas pilnībā realizēt, attīstības temps samazinās (Lēnā konverģence). Atsevišķos laika posmos šis scenārijs var pat pārtapt stagnācijas scenārijā. Otrs scenārijs ir inerts, nevēlams un novēršams, taču principā iespējams (Stagnācijas scenārijs), tas atspoguļo situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabājas esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas valstīm. Ja priekšrocību un iespēju faktorus vispār neizdodas realizēt, toties pilnā apmērā īstenojas draudi, kuru ietekmi pastiprina tas, ka neizdodas novērst arī trūkumus, Latvijas attīstības tempi var kļūt pat mazāki par ES attīstības tempiem, rezultātā atpalicība var pat palielināties (Diverģence). Detalizēti tiks apskatīti tikai abi pamatscenāriji - konverģence un stagnācija, jo lēnajai konverģencei un diverģencei raksturīgi tie paši galvenie faktori, tikai ar lielāku vai mazāku to ietekmi. Turpmākās attīstības scenāriju sākuma nosacījumi ir vienādi. Proti, priekšrocības, iespējas, trūkumi un riski ir tādi, kādus mēs tos vērojam pašreiz. Tālākā perspektīvā, atkarībā no konkrētā scenārija, tās vai citas faktoru grupas ietekme uz ekonomisko attīstību pastiprinās vai pavājinās. 5.1. Konverģences scenārijs Latviju kā nelielu valsti īpaši ietekmē globālie attīstības procesi. Konverģences scenārija kontekstā nākotnē var prognozēt šādu galveno faktoru ietekmi uz Latvijas ekonomisko attīstību: - pasaulē pastiprināsies tirdzniecības liberalizācija; tas vairos Latvijas preču tirgus iespējas, tajā pašā laikā pastiprināsies konkurence Latvijas iekšējā tirgū, kuru tikai nosacīti varēs saukt par iekšējo; - turpinās konsolidēties pasaules un reģionālie ekonomiskie centri, to nozīme un ietekme uz visiem attīstības procesiem pieaugs, pastiprināsies šo centru savstarpējā ekonomiskā integrētība; Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, kas nodrošinās Latvijas valsts drošību plašā nozīmē; - Eiropas ekonomiskajā centrā būs vērojama pārstrukturizācija; no vienas puses tā būs saistīta ar ES paplašināšanās procesu, no otras - jo plašāka kāda sistēma, jo lielāka nepieciešamība tās iekšējai strukturizācijai, tādēļ ES ietvaros iespējamas pastiprinātas reģionalizācijas tendences; to rezultātā izdalīsies 3-4 Eiropas ekonomiskie subreģioni: Rietumeiropa (pirmā Eiropas Kopienas sešinieka kontūrās), Austrumeiropa (Polija, Čehija, Ungārija, Slovākija), Dienvideiropa (Spānija, Portugāle, Itālija, Grieķija), Ziemeļeiropa (Skandināvija, Baltija); šāds subreģionu dalījums, protams, ir nosacīts, to pamatā būs relatīvi aktīvākas ekonomiskās attiecības; Latvijai nozīmīga būs tālākā Ziemeļeiropas subreģiona integrācija, kura risināsies straujā tempā; - strauji palielināsies ārvalstu, pirmkārt Ziemeļeiropas, investoru interese par Latviju, taču Latvijā investēt būs ieinteresēti arī citu ES un pasaules valstu uzņēmēji; - Latvijai ir iespējas izmantot ES Strukturālo fondu līdzekļus, kas būtiski paātrina atpalikušo reģionu infrastruktūras attīstību, uzlabo iedzīvotāju izglītošanu un pārkvalificēšanu u.c.; - ikvienam būs iespējas iegūt zināšanas un izmantot tās labklājības nodrošināšanai; izglītība un tās kvalitāte būs izšķirošie faktori globālā konkurencē, pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificēta darbaspēka; - pieaugs pieprasījums pēc kvalitatīvas vides (ekoloģiskas pārtikas, tīra gaisa un ūdens); - arvien vairāk vājināsies robežas cilvēku, preču, pakalpojumu un informācijas plūsmai; cilvēki vairāk mācīsies un strādās ārpus sava reģiona vai valsts robežām. Atsevišķi skatāms jautājums par Latvijas un Krievijas ekonomiskajām attiecībām. Konverģences scenārija kontekstā var gaidīt, ka tuvākajā nākotnē Krievijā būs formāla demokrātija ar relatīvu tirgus ekonomiku, kas atsevišķās nozarēs atvērta ārvalstu investīcijām. Krievijā saglabāsies nepieciešamība pēc rietumvalstu investīcijām, lai gan nemazināsies arī interese par politisko dominanti Baltijas jūras reģionā un Austrumeiropā. Rietumvalstis iespēju robežās turpinās atbalstīt Krievijas ekonomiku un prognozējamu politisko attīstību. Kompromisu robeža starp iespējamo rietumu palīdzību un Krievijas prasībām, iespējams, kļūs skaidrāka turpmāko 5 gadu laikā atkarībā no NATO un ES reformu un paplašināšanās tempiem. Faktiski Krievijas attīstības jautājums ir atkarīgs no tā, vai politiski Krievija turpinās demokratizāciju un ekonomiski veicinās atvērtas tirgus sabiedrības attīstību. Pēdējo gadu desmitu laikā pasaulē notiekošie demokratizācijas procesi pieļauj iespēju, ka arī Krievijā ilgtermiņā varētu tikt pārvarēta ekonomiskā stagnācija, valstī nostiprināsies demokrātija un tirgus ekonomika. Šādā gadījumā iespējama Krievijas atjaunošanās par drošu Latvijas tirdzniecības un investīciju partneri. Krievijai demokratizējoties, var izveidoties tādas ilgtermiņa attiecības ar Baltijas valstīm, kas balstītos uz saimnieciskā izdevīguma principiem un līdztiesīgām politiskām partnerattiecībām. 2. zīm. Latvijas IKP līmeņa uz vienu iedzīvotāju salīdzinājums ar ES10 vidējo līmeni11 (ES 2000. gadā = 100%) Ņemot vērā minētos priekšnosacījumus, var iezīmēt šādas galvenās Latvijas ekonomiskās attīstības tendences: - Latvija kļūst pilntiesīga ES dalībvalsts; - notiek intensīva sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem, Latvija atrodas aktīvajā ES reģionā; Latvija cieši sadarbojas ar citām Eiropas (Baltijas reģiona) valstīm, īpaši Skandināvijas valstīm, relatīvi līdzīga ģeopolitiskā stāvokļa, interešu un mentalitātes dēļ; notiek arī politiski un ekonomiski aktīva sadarbība ar Austrumiem; - Latvija aktīvi iekļaujas reģionālajā un globālajā saimnieciskajā darbībā, attīstās konkurētspējīgu preču ražošana; adekvātu paliekošu ārvalstu investīciju piesaisti veicina labvēlīga biznesa vide, valsts garantijas, nodokļu atvieglojumi; paaugstinās valsts drošība mainīgajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, ilgtermiņā līdzsvarojas ārējās tirdzniecības bilance; - Rīga kļūst par Baltijas jūras reģiona biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru; - efektīva, demokrātiska, caurspīdīga un atvērta valsts pārvalde, uzņēmējiem pieejami kvalitatīvi valsts iestāžu pakalpojumi; E-valdības modeļa attīstība; - zināšanu pārvaldības process12 realizēts valsts mērogā kā sabiedrības prioritāte un valsts ekonomikas un sociālās dzīves pamats; izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts iekšējās un ārējās drošības garantu; - jaunās (inovatīvās) ekonomikas un E-komercijas vides attīstība; stingra orientācija uz zemu energoietilpīgu un materiālietilpīgu ražošanu, balstītu uz zināšanām, augstām tehnoloģijām un inovāciju rūpniecībā, lauksaimniecībā un pakalpojumos; - zinātniskās pētniecības darba iespējas nodrošina pasaules līmenim atbilstošus rezultātus konkurētspējīgās nozarēs, inovāciju process tautsaimniecībā kļūst arvien straujāks, veidojas ar augstskolām saistīti, aktīvi funkcionējoši tehnoloģiskie centri, kas sadarbojas ar attiecīgajiem Eiropas tehnoloģiskajiem megacentriem; - izglītība kļūst par procesu visa mūža garumā, valsts garantē ikvienam vispārējās izglītības iespējas un nodrošina visiem kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iespējas; mācību process orientēts uz spēju patstāvīgi apgūt zināšanas un tās lietot; - attīstīta moderna infrastruktūra (informācijas un telekomunikāciju tīkli, ceļi, elektrības padeve, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana); visas Latvijas ekonomiskās telpas pilnīga datorizācija un pieeja Internet; izveidota nepieciešamā biznesa vide visā valstī; - ES infrastruktūrā integrēta konkurētspējīga transporta (sauszemes, ūdens un gaisa) sistēma, ērta vietējā un starptautiskā satiksme, efektīva un integrēta kravu un pasažieru loģistika; veidojas aktīvs vietējais un starptautiskais tūrisms; - tranzīta pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecībā sabalansēts ar ražošanu un pakalpojumiem; Latvija kooperācijā ar citu valstu struktūrām efektīvi pelna, izmantojot tranzītteritorijas statusu; attīstītas kuģniecība, efektīvāka kļuvusi ostu darbība, paplašinās un veidojas arvien jauni papildu un sekundārie pakalpojumi (loģistika, distribūcija, banku un apdrošināšanas serviss, konsultēšana); - lauku rajonos ekonomika diversificējas (piemēram, lauku tūrisms un amatniecība), lauksaimniecībā sāk dominēt specializēta augstražīga ražošana, bez tam attīstās bioloģiskā lauksaimniecība, netradicionālās lauksaimniecības nozares un nepārtikas produktu ražošana; - veiksmīgi padziļinās sabiedrības ekonomiskā un sociālā kohēzija; pieaugot darbaspēka mobilitātei, izlīdzinās atšķirības starp valsts reģioniem, veidojas sabiedrības vidusšķira; atrisinātas ar demogrāfisko procesu saistītās darbaspēka problēmas. Kā jau tika minēts, šādu tendenču iespējamība balstās uz Latvijas priekšrocību un iespēju nostiprināšanos nākotnē. Pastāvot labvēlīgai demogrāfiskai situācijai, dzimstība nākošajos 10 gados var būt lielāka nekā deviņdesmitajos (1999.-2000. gadā pēc ilgāka pārtraukuma jau ir neliels dzimstības pieaugums). Pateicoties samērā augstajam dzimstības līmenim astoņdesmitajos gados, sākot ar apmēram 2005.-2007. gadu darba tirgū nonāks papildu kvalificēts darbaspēks. Turpmākajos gados, savukārt, demogrāfiskā situācija pasliktināsies, arvien jūtamāk izpaudīsies sabiedrības novecošanās tendences. Vairāku faktoru labvēlīga kombinācija (stabila makroekonomiskā vide, labvēlīga ārējo tirgu konjunktūra u.c.), ekonomikas (iekšzemes kopprodukta) attīstības tempi pakāpeniski pieaugs, pēc 2005.gada vidēji sasniedzot 6-8 % gadā, bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiks 10 gadu laikā. Ekonomikas attīstības līmenim pietuvojoties ES vidējam līmenim ap 2020. gadu, ikgadējais IKP pieauguma temps sāks atkal nedaudz samazināties. Nākamajos 5 gados vai pat ilgāk jārēķinās ar samērā ievērojamu budžeta izdevumu slogu, kas var radīt budžeta deficītu. Šis apstāklis ir viens no galvenajiem dotā scenārija riska momentiem, kas var ietekmēt tā konsekventu realizāciju. Pārvarot šo posmu, valsts finanses pakāpeniski stabilizēsies. Sagaidāms straujš eksporta pieaugums, bet tai pašā laikā nepieciešamās investīcijas un budžeta deficīts veicina importa pieaugumu. Tāpēc perioda sākumā tekošā konta deficīta samazinājums nebūs straujš. Tomēr tam nevajadzētu izraisīt maksājuma bilances nestabilitāti, jo realizētie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumi, labvēlīgā ekonomiskā attīstība radīs Latvijai papildu iespējas piesaistīt ārvalstu kapitālu. Jau pēc 7-8 gadiem tekošā konta deficīts var sākt jūtami samazināties, pateicoties iekšējo uzkrājumu pieaugumam. Iedzīvotāju vidējie ienākumi acīmredzot pieaugs lēnākā tempā - vidēji 4-6 % gadā. Kaut arī saglabāsies sabiedrības diferenciācija pēc materiālā stāvokļa, var cerēt, ka tuvākajos gados izveidosies stabils sabiedrības vidusslānis un mazināsies krasi izteikta sabiedrības noslāņošanās. Tālākā laika gaitā, līdzīgi kā tas dažādos laika posmos bijis ekonomiski attīstītajās valstīs, aizsāksies ienākumu izlīdzināšanās tendence13. Pieaugot ienākumiem un palielinoties uzkrājumu līmenim, darba ņēmējiem sāks piederēt arvien lielāki nacionālo aktīvu apjomi. Ir jāmaina Latvijas ekonomikā dominējošais modelis, ko raksturo zemu kvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošana. Šis modelis nespēj nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē augsta labklājības līmeņa sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tādēļ turpmāko 5-10 gadu laikā turpināsies Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija. Tā notiks vairākos posmos, vienlaikus: - veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs; - attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot informācijas sabiedrības veidošanos14. Tradicionālo nozaru attīstības galvenais priekšnosacījums būs to reindustrializācija, t.i., to attīstība uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes. Pirms plašāka mēroga reindustrializācijas nepieciešams daudz plašākā apjomā kā līdz šim veikt darbietilpīgo infrastruktūras atjaunošanu un sakārtošanu. Tas nav iespējams bez papildu darbaspēka iesaistīšanas. Ņemot vērā prognozējamo demogrāfisko situāciju, tas nav īstenojams, ja ir tehniski atpalikusi lauksaimniecība - nozare, kur ir zināmas potenciālas darbaspēka rezerves. Tādēļ tā ir nozare, kurā vispirms jāstimulē mūsdienu tehnoloģiskā līmeņa sasniegšana. Tas neveicinās lauksaimniecības produktu ražošanas apjoma palielināšanos valstī, bet ļaus izbrīvēt darbaspēku citām nozarēm. Tādēļ lauksaimniecības modernizācijas veicināšana ir viena no aktuālākajām Latvijas prioritātēm. Atjaunojot un modernizējot infrastruktūru, arī turpmāk saglabāsies paaugstināti attīstības tempi būvniecībā. Tomēr jārēķinās, ka laukos samazināsies iedzīvotāju skaits, jo tie pārcelsies uz pilsētām. Reindustrializāciju būtiski ietekmēs ārvalstu investīcijas un ekonomiski attīstīto valstu transnacionālo korporāciju (TNK) prakse - agrāk apgūtu masveida ražošanas procesu pārvietošana uz kādu ekonomiskās attīstības valsti ar nobriedušu industriālā tipa ekonomiku, kurā ir arī inovatīvās ekonomikas aizmetņi, ar izglītotu darbaspēku pietiekamā līmenī, lai nodrošinātu standartizētas masveida produkcijas ražošanu15. Latvijas uzņēmumi arvien vairāk tiks iesaistīti lielo TNK iekšējā apgrozījumā, kļūstot par daļu no kooperācijas saitēm starp to specializētajiem meitas uzņēmumiem, kas atrodas dažādās valstīs un pat dažādos kontinentos. Tas būs viens no globālā, integrētā ražošanas-tirdzniecības tīklveida modeļa izveidošanās rezultātiem, ko veicinās mūsdienu informācijas un sakaru sistēmas, kas ļaus šādas komplicētas tīklveida sistēmas vadīt un kontrolēt arvien efektīvāk. Tomēr pastiprināsies arī faktori, kas šo procesu bremzēs. Attīstoties informācijas un telekomunikāciju sistēmām, it īpaši Internet, arvien vairāk samazināsies nepieciešamība TNK veidot plašu meitas uzņēmumu un filiāļu tīklu. Arvien biežāk pasūtījumus izejvielu, materiālu, detaļu, kā arī pakalpojumu piegādei uzņēmumi ievietos Internet mājas lapās. Tas nozīmē, ka daudzi Latvijas uzņēmumi tomēr ne vienmēr varēs cerēt uz dāsnām ārvalstu kompāniju investīcijām ražošanā - tie būs spiesti meklēt citus līdzekļus savu ražošanas jaudu attīstībai. Reindustrializācija un uzņēmumi Latvijā veidosies ne tikai atkarībā no ārvalstu investīcijām un TNK. To noteiks arī iekšējo faktoru loģika, tai skaitā uzņēmējdarbības strukturālās sabalansētības (lielo, vidējo un mazo uzņēmumu attiecība, industriālās grupas un klasteri) nepieciešamība16. Tādēļ nākamajos gados svarīgas būs nevis atsevišķas investīcijas vispār, lai cik lielas tās būtu, bet tādas investīcijas, kas stimulē plašu, sazarotu industriālo grupu veidošanos. Īstenojoties šādai politikai, reindustrializācijas rezultātā Latvijā veidosies mūsdienīga rūpniecība, izmantojot ekonomiski attīstīto valstu jau sasniegto tehnoloģisko līmeni, to investīcijas un industriālo pieredzi. Tādēļ šādas rūpniecības attīstībai un tai adekvāta darbaspēka sagatavošanai jābūt par vienu no galvenajām Latvijas prioritātēm vidējā (10-15 gadu) termiņā. Tradicionālo nozaru vidū labas attīstības iespējas paredzamas: - nozarēm, kas saistītas ar meža izmantošanu; pagaidām Latvijas mežu resursu izmantošana vēl nav specializējusies tādā mērā, lai tas varētu kļūt par tās efektivitātes palielināšanās faktoru, tādēļ paredzams, ka galvenais šīs nozares attīstības virziens būs saistīts ar dziļāku koksnes pārstrādi; attīstīsies koksnes pārstrādes cikls - kokmateriāli, mēbeles, celuloze, papīrs, poligrāfija, koksnes ķīmija; nozarei strukturējoties šādā veidā, veidosies viena no nozīmīgākajām Latvijas industriālajām grupām (klasteriem); - darbaspēka intensīvas izmantošanas nozarēm, tādām kā tekstilrūpniecība, vairākas aparātu un iekārtu komplektējošās nozares, kuģu būve un remonts; pakāpeniski zūdot lētā darba spēka pieejamībai, nozīmīgāki kļūs citi konkurences aspekti, piemēram, ES kvalitātes standartu prasību apmierināšana un darbinieku apmācība, jaunas produkcijas un jaunu tirgu apgūšana, mārketings, morāli un fiziski novecojušās infrastruktūras atjaunošana, u.c.; - ekoloģiski tīras pārtikas ražošanai, kā arī netradicionālo lauksaimniecības nozaru (arī nepārtikas) attīstībai; maz piesārņotā augsne ir vietējās lauksaimniecības priekšrocība, laba bāze Latvijas pārtikas rūpniecībai un atjaunojamo izejvielu bāze pārstrādei; - pakalpojumu nozaru attīstībai, kura noritēs gan pieaugot ekonomiskajām aktivitātēm, tai skaitā vāji attīstītos reģionos, uzlabojoties infrastruktūrai, pastāvot efektīvākam mazo uzņēmumu atbalstam, gan arī veidojoties pieprasījumam pēc jauniem pakalpojumu veidiem, kas saistīti ar tehnisko progresu un iedzīvotāju dzīves standartu pieaugumu; pakalpojumu struktūrā notiks izmaiņas, pieaugs informatīvo, finansu un citu virtuālo pakalpojumu daļa; - tranzītpakalpojumiem, kuru apjoms absolūtā izteiksmē turpinās palielināties (lai gan samazināsies tranzītpakalpojumu īpatsvars), līdz ar to arī nākotnē tie būs nozīmīga Latvijas tautsaimniecības nozare; lielā mērā tās attīstība ir saistīta ar Krievijas un citu NVS valstu ekonomisko izaugsmi un Latvijas politiskām un ekonomiskām attiecībām ar tām; īpaši jāņem vērā, ka nepārtraukti pieaug konkurence no tuvāko kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un pašas Krievijas puses, tāpēc pastāvīgi uzlabojama tranzītpakalpojumu kvalitāte; sagaidāms, ka paplašināsies jau aizsākusies tendence gūt ienākumus no tranzītpakalpojumiem, attīstot jaunus, ar tranzītpakalpojumiem saistītus pakalpojumu veidus, piemēram, loģistikas un distribūcijas pakalpojumus; - tūrismam, kura attīstībai labus priekšnoteikumus rada izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, ekonomiskā aktivitāte, ainaviski bagāta, daudzveidīga un nepiesārņotā vide, kultūras resursi un savdabīgais kultūrvēsturiskais mantojums; veidosies Baltijas un Eiropas mērogā konkurētspējīgs Latvijas tūrisma produkts, attīstīsies tūrisma infrastruktūra. Sekmīgi attīstoties zinātnei, pieaugot investīcijām jaunajās tehnoloģijās, ekonomikas attīstību arvien vairāk noteiks jaunas augsto tehnoloģiju nozares17 un strukturālās izmaiņas tautsaimniecībā pavērsīsies pretējā - deindustrializācijas virzienā18. Tas nozīmēs, ka atsāksies rūpniecības daļas samazināšanās IKP struktūrā, dodot vietu lielākai pakalpojumu daļai. Tomēr tas nebūs atkārtots industrijas noriets pēc deviņdesmito gadu sākuma scenārija. Industrijā, pateicoties jauno tehnoloģiju ieviešanai, pieaugs darba ražīgums, palielināsies arī ražojamās produkcijas apjoms. Starp industrijā nodarbinātajiem pieaugs augsti kvalificētu darbinieku īpatsvars. Industrija kļūs par vienu no inovatīvās ekonomikas pamatiem19. Inovatīvā ekonomika ir principiāli jauns ekonomikas modelis, kas sāks veidoties apmēram pēc 2010.-2015. gada, pateicoties kvalitatīvām pārmaiņām industrijā, tehnoloģisko un informatīvo pakalpojumu nozarēs. Vienlaicīgi arī sabiedrība pārveidosies par informācijas sabiedrību20. Iekšzemes kopprodukta pieaugumā uz vienu Latvijas iedzīvotāju arvien svarīgāka loma būs tehniskajam progresam un inovācijām, nevis kopējās kapitāla masas uzkrāšanai vai strādājošo skaita pieaugumam21. Tādēļ arī no investīciju viedokļa būtiski būs ieguldījumi izglītībā, zinātnē un modernajās tehnoloģijās, nevis tikai fiziskā kapitāla apjoma vienkāršā palielināšanā (runa ir par industriālo fizisko kapitālu; infrastruktūrā tā palielināšana joprojām būs nepieciešama). Realizējot mērķtiecīgu sektorpolitiku (produktīvās kapacitātes paaugstināšana, cilvēkresursu attīstība, inovācijām atvērtas ekonomikas izveidošana), Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra jau reindustrializācijas periodā ir pakāpeniski jāmaina par labu uz augsto tehnoloģiju un zināšanām balstītām nozarēm. Šis process ir cieši saistīts ar zinātniskās pētniecības darbību, augsti kvalificētu kadru sagatavošanu, aktīvu inovāciju procesu, kas prasa kā valsts, tā ražotāju būtiskus ieguldījumus, ar zināšanu pārvaldību kā kompleksu procesu valsts mērogā, kurā valstij ir mērķtiecīgi jāpiedalās22. Ir principiāli svarīgi īpaši akcentēt un koncentrēt zināšanu pārvaldības procesus dažos atsevišķos ierobežota skaita virzienos, lai nodrošinātu koordinētu un virzītu valsts attīstību, jo, lai veiktu plašus zinātniskās pētniecības un tehnoloģiskos darbus visos virzienos, kā arī iekarotu noieta tirgu daudzās nozarēs, Latvijai nav pietiekama cilvēkresursu potenciāla un ir ierobežotas iespējas. Jāīsteno saskaņotas prioritātes, akcentējot tādus tautsaimniecībai, izglītībai, zinātniskajiem pētījumiem un citām nozarēm vienotus attīstības virzienus, kuri ir starptautiski nozīmīgi un kvalitatīvi konkurētspējīgi, kuros Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības un kuru attīstība stimulēs valsts kopējo ekonomisko izaugsmi. Valstij prioritāro konkurētspējīgo zināšanu un darbības virzienu atlases kritēriji ir definējami, ņemot vērā Latvijas status quo faktoru mijiedarbības analīzi un pasaules attīstības objektīvās tendences: - Nozarē ir augsta speciālistu zināšanu bāze (kompetence, kvalifikācija, pieredze) visos līmeņos, pietiekams speciālistu daudzums un stabilas tradīcijas; - pasaules līmenim atbilstošs akadēmiskās un profesionālās izglītības līmenis un jauda nozares attīstībai; - starptautiski konkurētspējīgs nozares tehnoloģiskās attīstības līmenis, institucionālā un cilvēkresursu bāze inovācijām attiecīgajā nozarē; - eksistējoša, reāli apgūstama niša un pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem iekšējā un īpaši ārējā tirgū, labvēlīgas prognozes iespējai darboties ārējā tirgū, stabilam pieprasījumam un tirgum nākotnē; - augsta attiecīgās nozares produktu un pakalpojumu pievienotā vērtība; - mazs enerģijas resursu un izejvielu (īpaši neatjaunojamo) patēriņš; - nozares attīstība nedegradē apkārtējo vidi. Minēto kritēriju kopējā analīze liecina, ka tiem pilnīgi vai daļēji atbilst zināšanu ietilpīgās augsto tehnoloģiju nozares. Pašlaik Latvijā konkurētspējīgā līmenī ir attīstījušās vairākas no tām: - informātika, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis valstī kļūst par būtisku sabiedrības attīstības un ekonomisko procesu pamatu; visiem šīs nozares aspektiem jāpievērš īpaša, prioritāra uzmanība. Informātika kā ietilpīga zināšanu nozare ietver dažādus, bet arvien ciešāk un nesaraujamāk saistītus darbības veidus - preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu un satura industriju; uz tās bāzes aktīvi attīstās jauni starpnozaru pakalpojumu veidi; taču informātikas attīstības līmenis atstās daudz plašāku un dziļāku iespaidu uz valsts attīstību kopumā; tas ir pamats gan bāzes informāciju un telekomunikāciju infrastruktūras izveidei valstī, gan visu sabiedrības darbības veidu sekmīgai attīstībai, pamatojoties uz zināšanu pārvaldības principiem; - specifiski biotehnoloģijas, biomedicīnas, farmakoloģijas, koksnes ķīmiskās pārstrādes virzieni - gan modernas, zināšanu ietilpīgas, videi draudzīgas un resursus taupošas inovāciju un rūpniecības nozares, gan arī bāze pakalpojumu sniegšanai (veselības un dabas aizsardzība); Latvijā ir potenciāls un perspektīvas iestrādes, kas lielā mērā pamatojas uz vietējo atjaunojamo resursu (lauksaimniecības produktu) izmantošanu; - atsevišķas materiālu tehnoloģijas un ražošanas nozares ir perspektīvas, lai, pamatojoties uz Latvijā uzkrāto zinātnisko potenciālu, pieredzi un rūpnieciskajiem resursiem, tiktu radītas vismodernākās tehnoloģijas, projektēti un ražoti augstas kvalitātes videi un lietotājam draudzīgi pasaules tirgū konkurētspējīgi izstrādājumi. Tajā pašā laikā šis prioritāro zināšanu ietilpīgo nozaru uzskaitījums nav uzskatāms par nemainīgu. Tas jākoriģē, ja attīstības gaitā ir izveidojušās jaunas iespējas vai prioritātes. Ar pāreju no industriālās ekonomikas uz inovatīvo ekonomiku mainīsies arī uzkrājumu līmenis. Industrializācijas sākuma fāzē šis līmenis ir ap 17% no IKP (1999. gadā)23. Inovatīvajā ekonomikā tas palielināsies līdz 25-30% no IKP vai pat vairāk, saglabājoties šādā līmenī arī turpmāk. Tas veicinās lielāku investīciju ieplūdi ekonomikā un līdz ar to arī straujāku tautsaimniecības attīstību. Papildu faktors, kas veicinās straujāku ekonomisko izaugsmi, būs ES strukturālie fondi, ja tie sasniegs vismaz 4% no IKP24. Pakāpeniski pieaugot uzkrājumu līmenim, palielināsies un kļūs jūtamāka arī finansu institūciju loma gan reindustrializācijā, gan pārejā uz inovatīvo ekonomiku. Bankas jau šodien ir viens no svarīgākajiem mehānismiem plašas sabiedrības uzkrājumu transformēšanā investīcijās un kapitāla akumulēšanā. Reindustrializācijas procesā ar saviem noguldījumiem bankās pastarpināti arvien vairāk piedalīsies plaša sabiedrība, saņemot par to attiecīgus procentus. Bankas ir arī viens no galvenajiem inovatīvo ideju filtriem, jo, piedaloties jaunu projektu finansēšanā, tās rūpīgi analizē ieguvumus un risku, kas saistīts ar šo projektu īstenošanu. Tieši ar banku palīdzību praksē turpmāk arvien vairāk tiks īstenotas konkrētajā brīdī un konkrētajā situācijā efektīvākās inovācijas, atsijājot tās, kuras vēl nav pietiekami nobriedušas. Tādēļ tieši banku sistēma būs viens no galvenajiem inovatīvās ekonomikas dzinējspēkiem un veicinātājiem. Tomēr finansu plūsmas neierobežojas tikai ar banku sistēmu. Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju straujā attīstība jau radījusi iespēju ātri pārvietot finansu kapitālus no viena pasaules finansu tirgus segmenta (tai skaitā vērtspapīru tirgus segmenta) uz citu. Šīs pašas tehnoloģijas ļauj daudz ātrāk iegūt informāciju par tās vai citas valsts, tautsaimniecības nozares vai atsevišķa uzņēmuma finansu stāvokli tiešsaistes režīmā. Rezultātā investoru reakcija uz to uztverē labvēlīgiem vai nelabvēlīgiem notikumiem, bet nereti - vienkārši baumām, kļūst arvien straujāka un neprognozējamāka. Tādēļ nākotnē Latvijas iespējas piesaistīt šīs finansu plūsmas būs lielā mērā atkarīgas no valsts ekonomiskās stabilitātes, kā arī finansu tirgus institucionālās struktūras un tās uzticamības. Turpinoties Latvijas vērtspapīru tirgus integrācijai vienotā Baltijas (Baltijas-Skandināvijas) vērtspapīru tirgū, arvien lielākā apjomā gan Latvijas investoriem, gan vērtspapīru emitentiem kļūs pieejams plašāks finansu instrumentu klāsts, piemēram, atvasinātie instrumenti (derivatīvi)25 un robežriska (hedža) fondi26. Šie instrumenti ļaus ievērojami samazināt un regulēt investoru risku, un tas veicinās inovatīvās ekonomikas attīstību, daļēji kompensējot riska kapitālu hronisko trūkumu Latvijā. Tai pat laikā jāatzīmē, ka atvasināto instrumentu plašāka pielietošana finansu tirgu kopumā padara fragmentārāku, daudz sarežģītāku un, līdz ar to iekšēji nestabilāku. Lai to kompensētu, nepieciešama kvalificētāka un precīzāka finansu tirgus uzraudzība un regulēšana, izmantojot arvien modernākas finansu un ekonomisko procesu analīzes un prognozēšanas metodes. Nacionālā līmenī svarīgs būs teritoriālais aspekts un reģionāli sektorālā struktūrpolitika. Sektorālā (nozaru) aspektā teritoriālā plānošana tiks sabalansēta ar sociālās labklājības pieaugumu un veselīgas vides saglabāšanu. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, izveidosies arī nepieciešamie priekšnoteikumi labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos, samazināsies nevēlamās reģionālās atšķirības. Novadi, kuri turpinās veidoties, apvienojoties pagastiem, pilsētām, vai pagastiem un pilsētām, kļūs par vienotu teritoriju ar kompleksu ekonomisko un sociālo kapacitāti. Uzlabojoties ekonomiskai aktivitātei valstī, palielināsies arī novadu apdzīvotība. Paātrināsies arī pilsētu attīstība, nodrošinot lauku teritoriju infrastruktūras attīstību, reģionālās un sektorālās struktūrpolitikas vienotību, ekonomiskās un sociālās infrastruktūras ērtu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Tas viss veicinās sabalansētas kultūrvides veidošanos visos reģionos. Pilsētas Latvijā kļūs par jaunās ekonomikas mezglu punktiem. Viens no būtiskiem to attīstības faktoriem būs tehnoloģisko un biznesa parku veidošanās. Tajā pašā laikā virtuālie uzņēmumi un teledarbs kļūs par ikdienu lauku teritorijās. Pilsētas atgūs savas dabiskās funkcijas - būt arī par apkārtējo lauku teritoriju attīstības centriem, nodrošinot savstarpēju papildinātību, diversificētu ražošanu un pakalpojumu pieejamību. Pilsētām būs svarīga loma lauku infrastruktūras izveidē, uzņēmējdarbības atbalstīšanā. Tās būs arī lauku intelektuālais centrs, nodrošinot apkārtējiem iedzīvotājiem pienācīgas izglītības iespējas, zināšanu ieguvi, sniedzot tiem informācijas pakalpojumus. Būtiski palielināsies pilsētu iespējas nodrošināt reģionos pamata sociālos pakalpojumus - veselības aprūpi un sociālo palīdzību, kultūras un atpūtas pasākumus. Pateicoties informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstībai, ievērojami palielināsies reģionu administratīvā kapacitāte. Lauksaimniecībā dominēs koncentrēta, specializēta, augstražīga un tehnoloģiski moderna agrārā industrija, kas nodrošinās valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu pārtiku pietiekamā daudzumā (arī raugoties no valsts un sabiedrības drošības viedokļa), kā arī rūpniecību - ar izejvielām. ES kvalitātes prasībām atbilstošas pārtikas produktu pārstrādes jaudas pakāpeniski sabalansēsies ar pieejamajiem resursiem un tirgus iespējām. Tikai videi draudzīga darbība, racionāla un saudzējoša dabas resursu izmantošana, efektīva lauku vides apsaimniekošana nodrošinās resursu, vides un ainavas aizsardzību un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Meža un meža zemju ilgtspējīga apsaimniekošana īstenos meža ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas. Dažādu ražošanas un pakalpojumu sektoru attīstība, tūrisms, virtuālie uzņēmumi un teledarbs nodrošinās iedzīvotāju skaita saglabāšanos un palielināšanos lauku teritorijās. Uzlabojoties infrastruktūrai un tās pieejamībai, migrācija uz Rīgu un citām lielākajām pilsētām samazināsies, neraugoties uz mobilitātes pieaugumu. Ņemot vērā šajā scenārijā izvērtētos attīstības mehānismus, var prognozēt, ka 21. gadsimta pirmās trešdaļas beigās attīstīsies ekonomiskās aktivitātes visā valstī, pakāpeniski izlīdzinot reģionu attīstību. Augsto tehnoloģiju nozaru īpatsvara pieaugums ekonomikā mazinās risku intensificēt resursus noplicinošās nozares. Rezultātā Latvijai iespējams ievērojami pietuvoties ekonomiski attīstīto valstu dzīves līmenim. Palēninātā konverģences scenārijā, attīstību veicinošo faktoru ietekme ir mazāk aktīva. Toties vairāk izpaužas attīstību bremzējošo (trūkumu un risku) ietekme. Galvenās makroekonomiskās proporcijas šajā gadījumā ir šādas: - par 1-2% zemāki IKP pieauguma tempi, salīdzinot ar konverģences scenāriju, vidējie ikgadējie perioda pirmās puses pieauguma tempi būs 5-5,5% robežās; perioda pēdējos gados pieauguma tempi var pat tālāk samazināties un tuvināties stagnācijas scenārijam (3-4%); - bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiek 15 gadu laikā; - perioda pirmajos 5 gados jārēķinās ar diezgan ievērojamu budžeta izdevumu palielinājumu, kas var radīt budžeta deficītu, kurš nelabvēlīgo ārējo apstākļu dēļ var vēl pieaugt; tas var radīt risku atteikties no vairākiem infrastruktūras attīstības pasākumiem, kā arī mazināt investīcijas cilvēkkapitālā un zinātnē; - nelabvēlīgu ārējo apstākļu dēļ nav iespējams panākt strauju eksporta pieaugumu, it sevišķi perioda sākuma posmā; savukārt konsekventā tehnoloģisko aktivitāšu veicināšana par spīti nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem ar laiku ļaus paplašināt noietu tirgus un ļaus gūt lielākus un stabilākus ienākumus no eksportētās produkcijas; tāpēc tekošā konta negatīvais saldo, kaut arī perioda sākuma posmā jūtami nesamazināsies, ar laiku uzlabosies. 5.2. Stagnācijas scenārijs Stagnācijas scenārijs, pretēji konverģences scenārijam, paredz iespējamo Latvijas ekonomiskās attīstības gaitu, balstoties uz nelabvēlīgu iekšējo un ārējo faktoru ietekmi saskaņā ar analizētajiem trūkumiem un riskiem. Tas veidosies, ja netiks konsekventi realizēti kā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, tā reindustrializācijas un augstākas pievienotās vērtības nozaru stimulēšanas pasākumi, kā arī netiks pievērsta pienācīga uzmanība sociālo un ekonomisko disproporciju novēršanai. Šis scenārijs var kļūt par realitāti pat tad, ja tikai kādām atsevišķām no tautsaimniecības un sociālās politikas sfērām tiks pievērsta uzmanība, atstājot novārtā citas. Neattīstīto sektoru ietekme uz ekonomiku var būt tik lielā mērā kavējoša, ka cerētās izaugsmes var nebūt. Konkrētos apstākļos jebkurš neīstenotais tautsaimniecības kapacitātes palielināšanas pasākums var būt izšķirošs. Pat labvēlīgā ārējā vide nespēs veicināt konverģences procesu. Arvien jūtamāk saimniecisko aktivitāti ietekmē arī demogrāfiskā situācija. Demogrāfijas prognozes liecina, ka, saglabājoties šodienas tendencēm, 2025. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā tikai nedaudz pārsniegs 80% no pašreizējā skaita. Saglabājoties iepriekšējo gadu iedzīvotāju kustības intensitātei (emigrācijai), tas var samazināties vēl vairāk (līdz 75% no šodienas iedzīvotāju skaita). Salīdzinoši straujāk iedzīvotāju skaits samazināsies Rīgā un Latgalē. Līdz ar to iedzīvotāju vecuma struktūras pasliktināšanos raksturo: - bērnu skaita absolūtais un relatīvais samazinājums līdz 13-14% no iedzīvotāju kopskaita, bez tendences pieaugt; - pensijas vecuma iedzīvotāju daļas noturīga pieauguma tendence (līdz 27% 2025. gadā), līdz ar to pieaugošs pensijas vecuma iedzīvotāju ekonomiskais slogs uz darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem; - darbspējas vecuma (15-59 g.) iedzīvotāju relatīvās daļas stabilizācija (60-63%), taču notiks šī kontingenta novecošanās. Ņemot vērā, ka arī iedzīvotāju ienākumi turpina saglabāties zemā līmenī, uzkrājumi neveidojas, investīciju avoti ir ierobežoti, Latvija nespēj izkļūt no zemu ienākumu līdzsvara lamatām un ekonomikas stagnācijas. Vairums tautsaimniecības nozaru investīciju trūkuma dēļ nespēj pārvarēt tehnisko un tehnoloģisko atpalicību. Valdību pūliņi, īstenojot dažādas programmas, izrādās nepietiekami, jo šīs programmas netiek pienācīgi koordinētas un vadītas, kā to liecina deviņdesmito gadu prakse. Tā kā ekonomikas attīstības tempi ir zemi, vidējais ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju nepalielinās, vai palielinās tikai nedaudz. Ierobežotās investīciju plūsmas dēļ nelauksaimnieciskajā sektorā tās palielinās straujāk nekā lauksaimniecībā. Arī darba produktivitāte un līdz ar to ienākumi investīciju un jaunu tehnoloģiju lietošanas dēļ pieaug ātrāk nelauksaimnieciskās nozarēs. Arvien jūtamāka kļūs dzīves līmeņa diferenciācija starp nodarbinātajiem lauksaimniecībā un nelauksaimnieciskajā sektorā. Daļēji tas izpaudīsies arī kā diferenciācija starp pilsētām, it īpaši Rīgu, un laukiem. Vājās ekonomikas dēļ valsts pārvaldes reforma notiek atrauti no reģionu reformas, atsevišķas centrālās varas funkcijas nepāriet reģioniem, kuriem savukārt nepietiek līdzekļu nepieciešamo funkciju realizēšanai. Praktiski nenotiek Latvijas mazpilsētu attīstība. Saglabājas ļoti lielas teritoriālās atšķirības sociāli ekonomiskās attīstības ziņā, valstī ir atpalikušie reģioni un tiem ir vājas pašattīstības iespējas, tiem nepieciešams arvien pieaugošs valsts atbalsts, to atkarības pakāpe no centra pieaug, vāji attīstītos reģionos degradējas kultūrvide. Šī scenārija realizācijas gadījumā veidojas zema tautsaimniecības iekšējā izaugsmes kapacitāte, tās rezultātā: - Latvijas ekonomika joprojām balstās uz tranzīta tirdzniecību un pakalpojumiem, zemas pievienotās vērtības ražošanas nozarēm (vieglā, pārtikas, kokapstrādes rūpniecība) un izejvielu eksportu; ekonomikā saglabāsies un pat palielināsies reģionālās disproporcijas, kas var radīt pārmērīgu iedzīvotāju koncentrāciju galvenajos rūpniecības centros; dabas resursu izmantošanas nozaru lielais īpatsvars ekonomikā izraisīs resursu noplicināšanu; Latvija galvenokārt ir lētu ES preču un novecojošu tehnoloģiju noieta tirgus; - būs zemi IKP pieauguma tempi (3-4%), kas praktiski nemazinās atpalicību no ES vidējā līmeņa; - kaut arī budžeta deficīts perioda sākumā var būt mazāks nekā iepriekš aprakstītajā konverģences scenārijā, tomēr tā sabalansēšana jebkurā periodā būs problemātiska, kas pirmām kārtām var skart sociālās programmas, sašaurinot tās; - eksports balstīsies uz tradicionālo nozaru produkciju, līdz ar šo produkciju tirgus nišu apgūšanu nebūs iespējams tālāk paplašināt eksportu; perioda sākuma posmā tekošā konta deficīts var būt pat mazāks nekā konverģences scenārijā, bet pat labāka tekošā konta stāvokļa gadījumā maksājumu bilances sabalansētība var būt problemātiska, jo finansu kontā var pieaugt parādu veidojošo un īstermiņa saistību īpatsvars; - salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm uzņēmējdarbībai mazāk pievilcīga vide (atpalicība infrastruktūras sakārtošanā un modernizācijā, relatīvi augsts nodokļu slogs, smagnēja nodokļu administrēšana, relatīvi augsta ēnu ekonomika); - Latvijas integrācijas process ES ievērojami aizkavējas vai Latvija vispār paliek ārpus ES; ir vāja sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem, Latvijas austrumu robeža praktiski ir slēgta politisku iemeslu dēļ, valsts ir Eiropas ekonomiski un sociāli neaktīva nomale. Minēto procesu dēļ pastiprināsies arī citas disproporcijas: - palielinoties atšķirībām starp nabagajiem un bagātajiem, radīsies arī principiālas atšķirības starp zinošiem un nezinošiem sabiedrības locekļiem; būs lēni bezdarba samazināšanās tempi; bezdarbs kļūs strukturāls - zemu izglītotā darbaspēka kvalifikācija neatbildīs darba tirgus pieprasījumam; - izglītība, īpaši augstākā izglītība, nenodrošinās kvalificēta darbaspēka veidošanos atbilstoši darba tirgus prasībām un tautsaimniecības attīstības vajadzībām; komercializācija radīs traucējumus izglītības pieejamībā sociāli un ekonomiski trūcīgiem reģioniem un sabiedrības slāņiem; nevienlīdzība izglītības pieejamībā radīs sabiedrības un reģionu krasu noslāņošanos un polarizācijas tendenču pastiprināšanos valstī; - tuvākajā laika posmā zinātnieku un profesoru skaits valstī turpinās samazināties, it īpaši inženierzinātnēs; zinātniskie pētījumi, vājais inovāciju process nenodrošinās Latvijas zināšanu ietilpīgajiem produktiem nozīmīgu vietu pasaules tirgū; šo procesu vēl vairāk sarežģīs smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski augstāk attīstītajām valstīm vai nu tādēļ, ka tur par tādu pašu kvalifikācijas līmeni piedāvā labāku atalgojumu, vai arī tādēļ, ka Latvijā tās nespēs atrast savām spējām adekvātu pielietojumu sakarā ar disproporcijām tautsaimniecības nozaru attīstībā un vājo reindustrializācijas tempu. Īstenojoties šim scenārijam, Latvijas ekonomika joprojām būs uz lēta darbaspēka un dabiskām priekšrocībām balstīta ekonomika. Ārējos riska faktorus var pastiprināt ES valstu nespēja pārvarēt iekšējās pretrunas. Rezultātā Latvijas integrācijas process ES palēninās, ES valstu valdības arvien biežāk īsteno slēptus vai atklātus protekcionisma pasākumus. Līdz ar to arvien vairāk samazinās Latvijas eksporta iespējas uz ES valstīm. Latvijas uzņēmējdarbības sfēra stagnē. Valdība, mēģinot veicināt ekonomikas aktivitāti, arvien vairāk palielina budžeta izdevumus. Lai finansētu šos izdevumus valdība palielina iekšējos un ārējos aizņēmumus, sāk pieaugt banku kredītu procentu likmes. Rezultātā uzņēmumi nonāk vēl grūtākā situācijā, palielinās bankrotu skaits, pieaug bezdarbs. Savukārt Krievijā var pastiprināties autoritārisma tendences, Krievijas ekonomika kļūst arvien nestabilāka, arvien vairāk atkarīga no primāro izejvielu cenām pasaules tirgū. Rezultātā iespējama tālāka Krievijas un Latvijas ekonomisko attiecību pasliktināšanās. Nelabvēlīgā ārējā vide kombinācijā ar pasīvu (inerciozu) ekonomisko politiku vēl vairāk palēnina attīstības tempus, tie kļūst mazāki par ES vidējo līmeni, palielinās Latvijas atpalicība. Mazinās ekonomikas konkurētspēja tradicionālajos noietu tirgos, tā būs nestabila, inerta un viegli ievainojama ekonomika bez izaugsmes potencēm. Netiks izmantotas pat dabiskās ekonomiskās priekšrocības. Zemie pieauguma tempi pastiprina sociālo spriedzi. Sabiedrībā var zust uzticība tirgus ekonomikas principiem. Diverģences gadījumā ekonomiskā situācija tālāk pasliktinās: - nelieli IKP pieauguma tempi ar tendenci pazemināties pat līdz 2-3%, Latvija neieņem nozīmīgu vietu Eiropas ekonomiskajā telpā; ekonomiskās infrastruktūras un tehnoloģiskā potenciāla vājums ir šķērslis nozīmīgām ārvalstu ilgtermiņa investīcijām Latvijā; - bezdarba līmenis praktiski nesamazinās vai pat pieaug; - ekonomikā dominē stabilitātes saglabāšanas problēmas - nesabalansēts budžets, pārmērīgs tekošā konta deficīts, pastāv kapitāla aizplūšanas un valūtas devalvācijas risks; - vājinās parlamentārās demokrātijas un tirgus ekonomikas principi, populāras kļūst autoritārisma idejas, demokrātisku lēmumu pieņemšanu aizvieto korporatīvas, oligarhiskas attiecības; iespējamā politiskā nestabilitāte, sociālā neapmierinātība aug, sabiedrības šķelšanās padziļinās, Latvija kļūst par reālu daudzkopienu valsti. Visu minēto faktoru mijiedarbībā Latvija arvien vairāk nonāks ekonomiskā atkarībā no ārvalstīm, kam sekos arī tieša vai netieša politiskā atkarība.